To mēģinājām noskaidrot 2011. gadā, kad Limbažos atjaunoja bijušā rātsnama ēku un iebūvēja tajā liftu. Toreiz redakciju uzrunāja rātsnama apmeklētāja. Viņa turp bija pavadījusi cilvēku ratiņkrēslā, kurš vēlējās aplūkot restaurētās telpas un sudraba mākslas darbu izstādi. Taču, nokļuvuši rātsnamā, apmeklētāji saprata, ka ratiņniekam nav iespējams iebraukt liftā, jo tas savu gaitu sāk pusstāvu zemāk pagrabā, uz kurieni jāpārvietojas pa trepēm. Nākamā pietura ir 1. stāvā, kas cilvēkam ratiņkrēslā ir tikpat nesasniedzama, jo turp savukārt jāpārvietojas pa vairākiem pakāpieniem uz augšu. Apmeklētāji secinājuši, ka ratiņniekiem lifts nav paredzēts, un vaicāja, kam šis pacēlājs domāts un kāpēc vajadzēja tērēt līdzekļus tā ierīkošanai. Redakcija toreiz uzrunāja rātsnama pārbūves projekta vadītāju Aināru Grīviņu un noskaidroja, ka cilvēku ratiņkrēslā līdz ieejai liftā nogādā elektriskais pacēlājs, ko mēdz dēvēt par rāpuli, un ka 2 šādi agregāti ir iegādāti – viens Limbažu muzeja ārējo trepju pārvarēšanai, otrs, lai nokļūtu rātsnama liftā. Taču, pirmoreiz iekārtojot izstādi rātsnamā, darbu steigā un pieredzes trūkuma dēļ rīkoties ar rāpuli par to bija aizmirsts. Māris Beļaunieks, tolaik pilsētas pārvaldes vadītājs, solīja – iegādāto agregātu praktiskā pielietošana būs atrisināta, ierīkojot zvana pogu un izsaucot palīgu, kurš prot ar tiem apieties.
