Cik gan daudz mēs viens par otru zinām? Vai tā nav tikai ilūzija – pieņemt, ka zini, kas notiek otra galvā? Ka zini, ko viņš domā, jūt un kāpēc rīkojas tā vai citādi? Mēs pilnībā nepazīstam pat paši sevi un dažkārt neapzināmies savas rīcības motīvus, tāpēc iedomāties, ka spējam redzēt otram cauri, ir diezgan naivi.
Un tomēr, mēs tik bieži izturamies tā, it kā mūsu rīcībā būtu objektīva un neapstrīdama informācija. Mēs apvainojamies, jo noticam savā galvā izdomātam stāstam, kas ne vienmēr atbilst realitātei. Mēs sadusmojamies, jo mūsu iecerētais scenārijs neatbilst esošajam, un jūtamies nesaprasti tikai tāpēc, ka otrs nav uzminējis mūsu slēptākās vēlmes.
