Maijs ir mēnesis, kad Salacgrīvā tradicionāli svinam Plostnieku svētkus. Bet nu jau otro gadu Covid-19 dēļ uz tiem pulcēties nevaram. Taču atmiņā ataust, kā viss sākās pirms 23 gadiem.
Bija tāds vīrs – salacgrīvietis Roberts Spuriņš, kuru visi pazina vienkārši kā Bubi, par viņa īsto vārdu bieži vien pat nenojaušot. Visu mūžu viņš bija nostrādājis Brīvajā vilnī, braucis jūrā, bet vēlāk akciju sabiedrības laikā strādājis uz velkoņa Tekla. Tas bija maizes darbs, un ne jau kā zvejnieku viņu atceras, bet gan kā cilvēku, kuram piemita dabas dots talants darīt ikdienu krāsaināku gan pašam, gan ģimenei, gan mūsu pilsētas ļaudīm kopumā. Bubis izpaudās radoši – viņam dzima idejas un, lai tās īstenotu, viņš sev līdz parāva daudzus. 1998. gada maijā par godu Salacgrīvas pilsētas 70 gadu jubilejai, tolaik būdams arī Salacgrīvas pilsētas deputāts, viņš rosināja rīkot Salacas plostnieku svētkus.






