Lai prieks saņemt un dāvināt

Sakiet, ko gribat, bet Ziemassvētki bez dāvanām nav iedomājami. Ik gadu izskan komentāri par svētku komercializāciju un to, ka ne jau dāvanās ir to jēga… Neapvainojieties, bet man vienmēr šķiet, ka šie cilvēki visu uztver ačgārni vai viņiem nav paveicies ar tuvākajiem, ja reiz tie spēj novērtēt tikai dārgas mantas. Manuprāt, dāvanai jāapliecina, ka cilvēks ir pamanīts, ka dāvinātājs viņā ir klausījies un ievērojis, kas patīk, nepatīk, interesē, šķiet vērtīgs. Piemēram, vienai draudzenei cenšos allaž pati savām rokām pagatavot apsveikuma kartīti, jo zinu, ka viņai tādas patīk. Kā nu katru reizi gan sanāk… Bet kas vēl vairāk par paštaisītu dāvanu apliecina, ka domā par kādu? Man patīk arī vienas kolēģes saimes pieeja dāvināšanai. Viņa stāsta, ka gadu no gada dāvina pa apli. Izlozē vienu ģimenes locekli, kuru tad arī iepriecina. Svarīgi, lai dāvana neapgrūtinātu. Lai, teiksim, dāvinātu nieciņu, ko teorētiski varētu nolikt uz sekcijas malas, jābūt absolūti pārliecinātam, ka tas nebūs kurbāznis (prom nemetīsi, bet kur lai liek?). Tad labāk izvēlēties kārumus, sveces, ziedus, kas, tā teikt, vietu neaizņems ilgi. To pašu ieteiktu arī cilvēkiem, kuri kā nevar, tā nevar trāpīt. Par viņiem runājot, atcerieties, ka Ziemassvētki ir piedošanas laiks. Šiem ļaudīm noteikti ir daudz citu lielisku īpašību. Galu galā, tie, kuri gaida dāvanas, esiet cilvēki un ieminieties, ka jums kaut kas ļoti garšo, ka veikalā redzējāt kādu lietu, ko ļoti kārojas, vai sen neesat bijuši kino… Runā taču, ka visjaukākā dāvana ir kopā pavadīts laiks!