Ar Limbažu un Liepupes luterāņu draudzes mācītāju Romanu KURPNIEKU-LOGINU Auseklis pirmoreiz tikās pavasarī pirms septiņiem gadiem, kad viņš nesen bija sācis kalpot mūspusē. 2013. gada Lieldienas bija pirmās, kad jaunais mācītājs uzrunāja baznīcēnus Limbažos un Liepupē, sveicot Kristus augšāmcelšanās svētkos. Tagad aicināts uz sarunu, viņš labprāt piekrīt, taču uz jautājumu, kas šajos gados mainījies, smaidot atbild: – Nekas. Tad piebilst, ka Limbažu dievnamā, kam šogad aprit 340. gadskārta, daudz kas paveikts, bet mācītāja paša dzīvē tiešām viss ir tāpat, kā bijis. Varu vien izbrīnā ieplest acis, jo zināms, ka aizvadītajos septiņos gados Romans ieguvis ne vien bakalaura, bet arī maģistra grādu. Apstiprināts par prāvestu Valmieras iecirknī, kas apvieno 23 draudzes. – Bet ko gan mācības vai amats izmaina? Varbūt vien esmu ieguvis spēju noformulēt arī citiem to, kam es ticu. Tāpēc arī studēju. Taču mana paša ticība nav mainījusies. Tomēr, tiekoties draudzes namā pie iekurta kamīna, runājām tieši par to, kas šobrīd mūsu ikviena dzīvē varētu mainīties un ko varbūt beidzot vajadzētu apjaust kā nemainīgu vērtību. Arī tad, kad viss apkārt šķiet brūk un jūk.
