– Ne kas ievērojams šai gadā nenotika, – tā par 1880. gadu savā pagasta un Vidzemes hronikā ierakstīja Jaunvāles skolotājs Jānis Austriņš. Pēdējos divdesmit gadus pār Vidzemi bija vēlies tik visaptverošs pārmaiņu vilnis, ka pirmais gads bez kāda kara, epidēmijas, svarīga likuma vai jaunas biedrības dibināšanas cienījamajam tautas audzinātājam šķita vienmuļš. Pat laikapstākļi togad bija mēreni, bez lielākām vētrām un ražas zaudējumiem. Labība bija augusi ne labi, ne slikti, tikai liniem 1880. gads izrādījās nedaudz par sausu un tie padevās vāji. Bažas muižās un zemnieku sētās drīzāk izraisīja lauksaimniecības produktu iepirkuma cenu krišanās pēc lielā peļņas drudža pēdējā Krievu–turku kara laikā. Taču 1873. gada pasaules ekonomikas krīzes sekas bija pārvarētas un, lai gan vēl neviens to nezināja, Baltijas iedzīvotājiem stāvēja priekšā vēsturē viena no mierīgākajām un turīgākajām desmitgadēm, kas izaudzināja vēl neredzētu industriālā laikmeta latviešu paaudzi.
