Limbažu un tuvākās apkārtnes pagastu iedzīvotāju īpašā rakstura iezīme vienmēr bijusi prātīga iecietība pret jaunievedumiem, kas netraucē mierīgi dzīvot. Lieldienas, kas Limbažos jau izsenis bijis svarīgs datums, jo tieši tad viduslaiku pilsētas namnieki maksāja nekustamā īpašuma nodokļa pirmo daļu, pārtapa no baznīcas par tautas svētkiem ap 18./19. gadsimta miju. Tolaik pilsēta atdzima pēc 1747. gada postošā ugunsgrēka. 19. gadsimtā Limbažu Lieldienas kļuva par īpatnējiem, no daudziem citiem Baltijas novadiem nedaudz atšķirīgiem svētkiem, kur vienmērīgi savijās latviešu, vācu un krievu svētku paradumi. No vāciešiem limbažnieki aizņēmās Lieldienu olas nesošo zaķi, no vietējiem pareizticīgajiem – patiku uz Lieldienu baltmaizi un citiem konditorejas gardumiem. Rezultāts bija bagātīgas un daudzveidīgas svinības, kur mazajiem tika olu sišanas cīniņi un, ja vecāku rocība atļāva, arī pa kādai zaķa dāvanai, kamēr pieaugušie sēdās pie svētku galda, kur netrūka ne gardumu, ne arī kā grādīgāka.
