Piektdien Limbažu muzejā pēc kovidlaika sākās Ulmaņlaiki jeb notika izstādes atklāšana par dzīvi pilsētā pagājušā gadsimta 30. gados. Muzeja direktore Elēna Silāja, uzrunājot klātesošos, sacīja: – Šodien mēs atveram durvis ne tikai apmeklētājiem, bet arī jaunajai izstādei, kas viņus aizvedīs uz Limbažiem, kādi tie bija laikā no 1934. līdz 1939. gadam. Pastāstīt par izstādi viņa aicināja idejas autoru muzeja speciālistu Juri Pavloviču, kurš sacīja, ka ar to viņš vēlējies labot vēsturnieku grēkus. – Parasti, stāstot par prezidenta Ulmaņa devumu Latvijai, aizvien runāts par Rīgu, par perifēriju lielākoties ir tikai sausa statistika. Turklāt domas dalās arī par periodu, ko dēvēt par Ulmaņlaikiem. Mēs muzejā runājam par posmu no 1934. gada 15. maija apvērsuma līdz Otrā pasaules kara sākumam. Pēc tam sekoja pārejas jeb tā sauktais blokādes periods. Par pirmskara ekonomisko līmeni jāpateicas ne jau vienam Kārlim Ulmanim personīgi, bet Latvijas valstij, cilvēkiem, kuri strādāja viņa vadībā. Viņš arī norādīja uz prezidenta fotoattēlam blakus novietoto Latvijas armijas virspavēlnieka Jāņa Baloža bildi, uzsverot, ka šodien viņu nepelnīti aizmirst, lai gan ģenerālis kā Ulmaņa vietnieks it visā allaž bijis līdzās.
Muzeja darbinieki smēja, ka karantīnā gulēšanas viņiem nav bijis, jo ir cītīgi strādāts pie izstādes veidošanas. Viņus ar jaunu darba cēlienu un izstādi, kas limbažniekiem liks iemīlēt savu pilsētu atkal no jauna, sveica novada domes kultūras darba speciāliste Mārīte Saulīte. Viņai pievienojās sabiedriskā centra Lādes Vītoli vadītāja Sandra Avotiņa, kura uzslavēja muzeja darbiniekus par ārkārtīgi interesanto izstādi, iepazīstināšanu ar to un vēlēja daudz apmeklētāju. Bija arī individuālie apsveicēji.
