Aizvadītajā nedēļā Limbažu muzeju apmeklēja kinorežisors un producents Viesturs Alksnītis. Viņa mērķis bija nodot tā direktorei Elēnai Silājai vērtīgu materiālu – zibatmiņu, kurā saglabāti vairāki desmiti videomateriālu par Limbažu vēsturi. Tajos var gūt ieskatu no Ulmaņlaikiem līdz aptuveni 2000. gadam, pamatā gan – padomju gadiem. E. Silāja bija ļoti priecīga par šādu dāvanu. Viņa bilda, ka arī muzeja speciālisti, protams, paši var to atrast arhīvos, bet ar tādu pieredzi, kāda ir V. Alksnītim, to var izdarīt ātrāk, jo, piemēram, ne visu materiālu anotācijās skaidri norādīts, kas tajos redzams. Pats režisors, aprakstot meklēšanas procesu, stāstīja, ka ieskatījies vienā otrā arhīvā, apjautājies kolēģiem. Un pieredze tiešām palīdz. E. Silāja piebilda, ka apkopoto materiālu gatavojas izmantot jau ļoti drīz. Nākamā gada sākumā plānots atklāt izstādi, kas stāstīs par t.s. Brežņeva laikiem Limbažos. Video, kuros var ieskatīties šajā periodā (1964.–1982. g.), būs vērtīgs tās papildinājums.
Jautāts, kāpēc V. Alksnītis pievērsās tieši Limbažu videoarhīva papildināšanai, viņš nebēdnīgi attrauca: – “Vainīga” ir dome, kas izsludināja projektu konkursu. Lai šādu darbu paveiktu, jāiegulda laiks un līdzekļi, tātad – vajadzīgs finansējums. Piemēram, gadās, ka digitalizējamais video, to pārveidojot uz citu formātu, ir arī jārestaurē. Tāpēc režisors lūkojis, kur var iegūt atbalstu. Sarunbiedrs piebilda, ka zināmu saistību ar Limbažu novadu tomēr jūt. Viņš ir rīdzinieks, bet vasaras pavada Ainažos, tātad pēc reformas ir kļuvis par tā iedzīvotāju, kaut ne pastāvīgu.
Jāpiebilst, ka novada domes rīkotajā kultūras projektu konkursā vērtēšanas komisija V. Alksnīša iesniegtajam piešķīra maksimālo pieejamo atbalsta summu – 700 eiro. Viņi sprieda, ka projekts ir unikāls, jo nav daudz cilvēku, kuri uzņemtos īstenot šādu ieceri. Droši vien arī pēdējais laiks apkopot liecības par Limbažiem un limbažniekiem, jo – kas zina, laikam ejot, kaut kas var iet zudībā. Digitalizēšana šādu risku ievērojami samazina.
