Jau vairāk nekā pusgadu 7.–12. klašu skolēni Latvijā mācās attālināti un savus pedagogus un klasesbiedrus redz vien viedierīču ekrānos. Jaunāko klašu skolēniem virtuālās mācīšanās laiks sanācis nedaudz īsāks, taču tagad arī lielākajai daļai šī vecumposma bērnu tā ir ikdiena. Vien šobrīd parādās cerība, ka kaut kas beidzot varētu nedaudz pamainīties. No attālinātajām mācībām arvien vairāk nogurst gan skolēni un viņu vecāki, gan pedagogi. – Ja palasa, ko cilvēki par to visu raksta sociālajos tīklos, liekas – zeme, atveries, kādas šausmas! – tomēr spēj pajokot Limbažu Valsts ģimnāzijas izglītības metodiķe Edīte Sarva. Viņa piebilst, ka emocijas ir viens aspekts, taču vajadzīga arī lietišķa pieeja situācijai. – Lai novērtētu, kā skolēni, vecāki un pedagogi jūtas un kā viņiem izdodas tas, ko šobrīd tik neparastā veidā nākas darīt, nepieciešami konkrēti fakti un to analīze, – uzsver ģimnāzijas direktore Gunta Lāce. Tāpēc šajā izglītības iestādē regulāri notiek anketēšana. Katru nedēļu ģimnāzijā aptaujā skolēnus un skolotājus (viņiem turpmāk gan anketēšana paredzēta retāk), bet reizi mēnesī – vecākus. Jāteic, ka tik nopietni situācijas monitoringu veic reti kurā izglītības iestādē.
