Manuprāt, 24. februāra rīts katram Latvijas iedzīvotājam pavēra pilnīgi citādu skatījumu uz notiekošo tepat kaimiņos. Šādu notikumu scenāriju diez vai kāds prognozēja. Vienaldzīgo, šķiet, nav, taču pie šīs tēmas vēl atgriezīsimies. Kad no ierakstiem Latvijas masu medijos uzzināju par Krievijas karaspēka iebrukumu suverēnās Ukrainas teritorijā, manu sajūtu un emociju gammā dominējošākās bija līdzjūtība Ukrainas tautai un riebums pret Kremļa režīmu. Mēģināju noklausīties Kremļa saimnieka uzrunu krievu tautai un saviem pakalpiņiem, taču pretīgumā nespēju to noskatīties līdz galam. Tālākā notikumu gaita tāpat bija skaidra. To varēja prognozēt, pārzinot 2014. gada notikumus Krimā, Luhanskas un Doņeckas apgabalā, arī senākus notikumus Gruzijā un Čečenijā. Latvijā un citur pasaulē sociālajos tīklos sāka parādīties atbalsts Ukrainai. Plašsaziņas līdzekļi ziņoja par agresora uzbrukumiem ne tikai militārajiem objektiem Ukrainā, bet arī dažādām civilām infrastruktūrām šīs valsts pilsētās. Bija cietuši un bojā gājuši civiliedzīvotāji. Prognozēja Ukrainas iedzīvotāju bēgļu plūsmu uz Eiropas valstīm.
