Šovasar siltumnīcās lēni sārtojās tomāti. Likās tie pārbauda savu saimnieku pacietību. Audzētāji nevarēja vien sagaidīt, kad zaļie bumbuļi iekrāsosies sārti, dzelteni, oranži un būs izmantojami maltītēs. Ar gatavo ražu kavējās tiklab no vietējām sēklām diedzētās, kā arī internetā pirktās t.s. profesionāļu šķirnes.
Bija dzirdēts, ka brīnišķīgi tomāti allaž padodas ozolainiešiem Valentīnai un Elmāram Liepiņiem. Abus uzlielīja arī agronome Guna Šmite, sakot, ka viņiem tie katru gadu nes lielisku ražu un ir ļoti garšīgi. Sēdos mašīnā un drīz vien zvanīju pie Liepiņu namdurvīm. Tikām jau radās pirmais priekšstats par saimnieku zaļajiem īkšķiem, jo padomju laikos celtā māja slīga ziedošās hortenzijās, podu puķēs, dažādos dekoratīvos augos. Kad pretī ar mazdēlu iznāca mājas saimniece Valentīna, atklājās, ka vīrs, kuru ozolainieši sirsnīgi dēvē par Elmāronkuli, gatavojas braukt uz Saulkrastu tirgu. Ar ko? Protams, ar tomātiem, vēl arī ar smaržīgajiem puķuzirnīšu pušķiem, Valentīnas audzētajām asterēm, salmenēm u.c. Un lai gan abi bija aizņemti un steidzās, jāpateicas par viņu laipnību un sapratni – sarunu viņi neatteica.
