Lielajām sabiedriskajām svinībām pilsētās pamatā ir trīs iemesli. Zemes augstākajai varai tīk atgādināt tautai, ka tā nav aizmirsusi pavalstniekus labā, bet dažreiz arī sliktā nozīmē. Tradīcijas prasa godināt no debesu augstumiem vai ļaužu prāta nākušas idejas, pēc kurām kopiena tobrīd dzīvo. Visbeidzot paši vietējie iedzīvotāji vēlas vismaz dažas reizes gadā pulcēties un baudīt pasaulīgus labumus, lai, nedaudz izklaidējoties, aizmirstu ikdienas rūpes. Limbaži daudzu gadsimtu gaitā pieredzēja visus trīs pilsētas svētku veidus daudzās un dažādās izpausmēs. Laiks, kad pilsēta pati varēja lemt, ko un kā svinēt, ir bijis ļoti īss. Parasti vietējais zemes kungs vai valsts likumi noteica, kurās dienās limbažniekiem jāsapulcējas, lai izrādītu patiku un piekrišanu par pastāvošo kārtību. Līdz pat ļoti nesenam laikmetam Limbažu pilsētas rocība, kuras krietnu daļu bija jāatdod Rīgai, nebija pietiekama pēc sava prāta veidotu vietējo svētku rīkošanai. Valdnieki un varas nāca un aizgāja, katrs ieviešot pilsētā sev vēlamās svinības, kamēr neatkarība, vismaz gara, ja ne zemes lietās, deva Limbažiem tiesības izvēlēties, kad un ko svinēt.
