Tā vasara, ko vēlāk iesauca par baigo, bija karsta un sausa. Vējš dzina pa laukiem sarkanu miglu ne tikai dzejas tēlos, bet īstenībā. Visi Limbažu ļaudis, kam bija kaut neliels zemes pleķītis ar zaļumiem, 1940. gada augustā bija aizņemti dārza darbos un, ja apstākļi nespieda, vēl mēnesi nepievērsa uzmanību, ka pasaule ap viņiem mainās vēl nekad nepieredzētā ātrumā. Jūnijs bija sācies ar Latvijas rūpniecības atrašanos uz sabrukuma robežas kara blokādes dēļ, ziepju kartīšu ieviešanu un strādnieku mobilizāciju kūdras rakšanas darbos. Tūlīt pēc tam valstī ienāca padomju armija, kuras karavīrus nu varēja redzēt arī Limbažu apkārtnē, apmeklējot kā dāvanu darba tautai piedāvātos aģitācijas koncertus un padomju filmu bezmaksas izrādes. Kārlis Ulmanis it kā palika savā vietā, bet par Ministru prezidentu kļuva Limbažu novadā labi pazīstamais profesors Kirhenšteins. Limbažu ielās savu viedokli atklāti izteica ļaudis, kuriem bija pavēlēts turēt muti 1934. gada 15. maijā. Kādu laiku visapkārt valdīja ar naudu un amatiem īpaši neapgrūtinātu ļaužu sajūsmas eiforija. Kā vienmēr tādos gadījumos, arī viņi cerēja, ka viss viņiem nepatīkamais Ulmaņa laiku mantojums nu zudīs un tā vietā nāks tikai labas lietas.
Pasaule ar kājām gaisā. Latvija un Limbaži 1940. gada augustā
