Pirms pāris nedēļām dzīvē atgriezušos “kovidnieku” pieredzes stāsts

Ja mēs kaut ko nepazīstam, pieņemam mītus par patiesību. Tieši tā ir ar Covid-19. Dzirdēti viedokļi – jaunie neslimo, bērni arī ne, tas skar tikai gados vecus cilvēkus, nomirst smēķētāji, imūnstipros vīruss apiet ar līkumu u.tml. Neviens no šiem mītiem nav izturējis pārbaudi. Izrādās, ka slimo gan bērni, gan gados jaunie un mirst arī norūdīti, fiziski aktīvi cilvēki. Kādēļ vienā ģimenē inficējas visi, bet citā, kur ir saslimušais, pārējos apkārt esošos vīruss negrib? Tam skaidrojuma šobrīd nav, tāpat kā zāļu un vakcīnu. Mēdz sacīt, ka karā puse uzvaras ir iepazīt savu ienaidnieku, otra puse – spēja nenovērtēt to par zemu. Pašlaik šī attieksme ir katra atbildība par sevi un līdzcilvēkiem, bet pazīt ienaidnieku vēl tikai mācāmies. Arī no pirmajiem pieredzes stāstiem. Dažus šodien var izstāstīt vien tuvinieki, bet tie, kam sargeņģelis sēdējis uz pleca, runā paši. Lūk, viens no stāstiem mūspusē.