Šogad ziema pie mums ir dāsna. Kaijciema pusē laukiem atvēlētas mirdzoši baltas villaines, bet kokiem pūkainas micītes un vestītes. Pa rūpīgi iztīrītu un saules apspīdētu taciņu, kam gar malām slejas kārtu kārtām sakrautas kupenas, dodos iepazīt Reiņa Ernesta Rudzīša veidoto plastilīna gleznu pasauli – tik īstu, dzīvu un krāsainu.
Neparastā vaļasprieka pirmsākumi meklējami 2008. gadā, kad jaunietis mācījās toreizējās Limbažu 1. vidusskolas 3. klasē. Viņš teic lielu paldies vizuālās mākslas skolotājai Sandrai Ozoliņai, kura kādā no stundām ierādīja veidošanas tehniku, kā no mazām plastilīna bumbiņām var radīt daudzveidīgas gleznas. Puisi viskozais un plastiskais materiāls ieinteresēja, un jau nākamajā gadā viņš ķērās klāt pirmajiem lielākajiem darbiem. Kā jau tas nereti dzīvē gadās – aiz gara laika rudens brīvlaikā. Pašos pirmsākumos viņš vienkārši gleznoja. Nosaukumus saviem darbiem sāka piešķirt nedaudz vēlāk.
Kā brīvdabas muzejā pagalmā nonākam pie noliktavas ēkas, kurā pie sienām ir izlikti jaunieša agrīnie darbi. Pašu pirmo viņš piemin gleznu ar lakonisko un nepārprotamo nosaukumu Ziemassvētki, kas tapa pirms 12 gadiem. – Tajā laikā biju vienkāršāks, – viņš nosmej. Idejas pārsvarā rodas spontāni, tomēr ir arī tādas, kas galvā marinējas tik ilgi, kamēr tiek īstenotas vai atmestas pavisam.
