Garāmbraucējam mazie Kuiviži droši vien ir tikai zīme ar vietas nosaukumu pa ceļam no Salacgrīvas uz Ainažiem. Taču novada iedzīvotājiem, kuri vēl atceras senākus laikus vai vismaz dzirdējuši par tiem, Kuiviži ir ciems, no kura nāk īstie zvejnieki. Raksta autorei un, iespējams, arī citiem, kuri Kuivižu ostā bijuši tikai šajos laikos, tā aizvien šķiet interesanta vieta. Krastā – ūdenī vai uz sauszemes – joprojām stāv laivas, arī kādu kuģi var redzēt. Starp tiem visvairāk izceļas tirkīzkrāsas Simba, kas vasarā ved tūristus uz Roņu salu. Dažos šķūņos, kas izvietoti teritorijā, var sajust dzīvību un darbību – kaut kur skan radio, citur piebraukta mašīna. Pie viena pat rosās gados jauni puiši. Šiem uzņēmējiem gan ar zvejniecību nav nekādas saistības – viņi strādā kokapstrādē, būvē pirtis. Tā zina teikt mans sarunbiedrs Visvaldis ŠRENKS. Un te mēs nonākam pie tēmas, par ko viņš vēlējās runāt ar žurnālisti. Salacgrīvietis uzskata – zvejniecības nozare neattīstās tā, kā tai vajadzētu, netiek izmantotas visas iespējas. Aizvien mazāk kļūst piekrastes zvejnieku, kuri izmanto tradicionālās metodes, teiksim, stāvvadus. Nav arī jauno, kuriem amatu nodot tālāk.
