Uz sarunu ar Jāni VILDI esmu ieradusies nedaudz par agru, liepupieša pusdienu zupas bļoda vien pusē, tomēr tas netraucē sirsnīgi patērzēt, fonā skanot mierpilnai radio melodijai un degot svecei. Visdedzīgāk vēlējos uzzināt, kā sarunbiedrs ticis pie tik neierastas iesaukas Pūks, ar ko viņš pazīstams vietējiem. Izrādās, kopš bērnības tēvs dēlus – viņu ar brāli – saucis par puikiņiem, taču vārds bijis pārāk garš, tālab saīsināts un pārveidots pēc sirds patikas – sākotnēji uz puiku, tad pūkaini, visbeidzot radies pūks. Vaicājot, vai iesauka viņu apmierina, caur smiekliem atskan atbilde: – Nav jau variantu. Ja tā sauc, tad jāsadzīvo.
