Biezais sniegs un ledus rada iespaidu, ka visa daba guļ dziļu ziemas miegu un tai vajadzīgs tikai miers. Tomēr tāda idilliska iedoma iemidzina modrību. Nedēļas nogalē, iestājoties atkusnim, noteikti bija jāapseko ūdenstilpes, jo ļoti iespējams, ka seklākajās zivīm sāka trūkt skābekļa un tās varēja sākt smakt. Par tādu ligu lietpratēji interneta vietnēs cēla trauksmi jau pēc iepriekšējā atkušņa. Daudzi runā par to, ka pēc garā, siltā un sausā rudens ūdens līmenis ir zems ne tikai dīķos un ezeros, bet arī akās. Laikapstākļi sekmēja ūdensaugu savairošanos. Ja tiem nepiekļūst saules gaisma, augi pūstot intensīvi patērē skābekļa resursus un rada ogļskābo gāzi. Ledus, sniegs, arī atkušņa ūdens traucē dīķu vai ezeru ūdenim bagātināties ar skābekli. Nenotiek ūdens atjaunošanās, skābekļa uzņemšana no atmosfēras, apstājas fotosintēze.
