Drīz 16. marts – sabiedrībā pretrunīgi vērtētā Latviešu leģiona karavīru piemiņas diena. Daļa domā, ka tā pienācīgi jāatzīmē, citi ir pret to. Tomēr jāatceras, ka mūsu vidū joprojām ir cilvēki, kuriem šis datums liek atkal un atkal domāt, kāpēc nācās augt bez tēva glāsta un lielāko mūža daļu pavadīt apzīmogotiem kā leģionāru bērniem. Ar skaudru sāpi, ka nav pat vietas, kur piestāt un tēvu pieminēt. Tiem, kas paši to nav pārdzīvojuši, droši vien grūti iedomāties tās izjūtas, kad pēkšņi arī tev tāda tomēr ir. Lestenē! Par to Ausekļa lasītājiem vēlējās pastāstīt bijušais Jūras akadēmijas Svešvalodu fakultātes lektors Laimons Laimis Brauns. Viņa tēvs Ansis Viktors Brambāts bija viens no tiem 236 latviešu karavīriem, kuru pīšļus karavīru meklēšanas biedrībai Leģenda 2015. gada Ziemassvētku vakarā beidzot izdevās pārvest mājās no Krievijas. 2016. gada pavasarī viņus guldīja Lestenes Brāļu kapos, un 8. maijā šīs apbedījuma vietas saņēma mācītāja svētību.
