Nupat notika Lielā talka. Tas nozīmē, ka daudzi devās ārā, lai pastrādātu, paveiktu kādu darbiņu vides un savas apkārtnes labā. Piedevām to darīja ar prieku. Tas rosina uz pārdomām. Kas gan notiktu, ja visi darītu tikai to, par ko saņem atalgojumu? Un vai nav patīkami, ja esi varējis kādam izpalīdzēt, kā vienīgo atalgojumu saņemot paldies un smaidu? Taču mūsu vidū ir cilvēki, kuri par brīvu dara ļoti daudz. Jau kādu laiku vairākumam zināms tāds apzīmējums kā brīvprātīgais darbs. Ar ko tas atšķiras no darba, ko cilvēks vienkārši veic no laba prāta? Ar to, ka tas notiek organizētos apstākļos (nevalstiskajā organizācijā, biedrībā vai citās organizētās grupās). Brīvprātīgā darba mērķis ir sniegt ieguldījumu kāda cita vai visas sabiedrības kopējā labumā. Nav gan tā, ka arī brīvprātīgais nekā negūtu. Šādu vai ļoti līdzīgu definīciju var izumā avotu, kur par to tiek runāts.
