Nu jau apritējuši gandrīz 40 gadi, kopš bijušajā Liepupes skolas namā vairs neskan bērnu balsis un zvans, kas aicina uz mācību stundām. Taču šīs ēkas liktenis neraisa žēlumu par agrākajām dienām. Tā nav pamesta un kļuvusi par spoku māju, kā tas noticis ar dažu citu, kas lūkojas pretī ar tukšām logu acīm. Skola pārtapusi septiņu dzīvokļu namā. Tur mīt cilvēki, kuriem nav vienaldzīga vide, kādā viņi dzīvo. Ap māju krāšņi zied puķes un dārzā stāv mājīgas lapenītes.
Šogad skolas namam aprit 90. gadskārta. Jubilejas priekšvakarā paviesojos tur kopā ar Mariju Šakeli. Viņai pedagoģes darbā aizritējis pusgadsimts, šajā ēkā no 1964. līdz 1981. gadam, kad skola pārcēlās uz savu tagadējo mājvietu. Nu viņa ir pelnītā atpūtā, joprojām žirgta, labi atminas skolas vēsturi un ir raita stāstītāja. Mūsu sarunbiedri ir arī nama iedzīvotāji Sandra Vergina, Veneta Žīgure un Jānis Trezuns. Sandra gan arī ir pedagoģe, bet darba gaitas sākusi jaunajā skolā, kur māca mājturību un tehnoloģijas. Vecajā skolas namā viņa dzīvo jau gadus 30. Jānis ir dzimis piebaldzēns, savulaik kopā ar ģimeni pārcēlies uz Limbažiem un vēlāk uz Liepupi, kur strādā par deju skolotāju un vada vairākus kolektīvus. Veneta skolas mājā ir pēdējā ienācēja. Viņa smej, ka ir migrante, kura šurp brauc atpūsties no Rīgas burzmas.
