Mēs, latvieši un brāļu tauta lietuvieši, Eiropā esam teju vienīgie, kas saviem aizgājējiem ik gadu rīko godus. Vasarā – kapusvētkus, rudenī – svecīšu vakarus. Profesore Janīna Kursīte-Pakule uzskata: – Tā ir Latvijas vēsturiskā vērtība, kas pasaules kontekstā ir kaut kas neparasts, ko diez vai paši spējam novērtēt. Sākums tam meklējams tālā pagātnē, pagānismā, kad cilvēki ticēja, ka rudenī aizgājušo tuvinieku gari nāk ciemoties pie dzīvajiem. Tad Veļu (arī iļģu, velēniešu u.c.) laikā no Miķeļiem (29.IX) līdz Mārtiņiem (10.XI) viņiem rijās, kapsētās vai pie kāda ozola klāja mielasta galdu, bija jāuzvedas klusi, nedrīkstēja dziedāt. Kad ieviesās kristīgā ticība, citas tautas vecās paražas atmeta, bet latvieši vēl ilgi tās turpināja, līdz 19. gs. sākumā pagānisko tradīciju pārņēma baznīca, ieviešot Mirušo piemiņas dienu jeb svecīšu vakaru. Kristīgajā pasaulē to atzīmē novembra beigās – baznīcas gada pēdējā svētdienā. Izrādās, arī kapusvētku svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija, kas mūsu tautā joprojām sakņojas no pagātnes mantotā bijībā pret senčiem.
