Šodien Mārtiņdiena – viduspunkts starp rudens un ziemas saulgriežiem, kas iezīmē viena gadalaika beigas un nākamā sākumu. Mūsu senčiem tas nozīmēja pavasarī sāktā darba cēliena noslēgumu, ko atzīmēja ar svinībām, lai saimei nestu svētību, laimi un veselību. Tajās neiztrūkstošas bija dažādas jautras izdarības: masku gājieni, zīlēšana, un, protams, gards mielasts ar plāceņiem, pīrāgiem, medu, putraimdesām, arī putna – visbiežāk gaiļa – cepeti. Mūsdienās daudzinātais zoss cepetis latviešiem bijis mazāk raksturīgs, toties šie putni pieminēti tautas ticējumos. Ja Mārtiņos zosis pa dubļiem staigā, tad Lieldienās tās slidināsies pa ledu. Vai arī – ja šajā dienā zosis staigā pa ledu, tad Ziemassvētkos peldēs pa ūdeni.
To, vai šie ticējumi aktuāli arī mūsdienās, varēs pārbaudīt Vidrižu pagasta Auziņās, kur pirmo gadu audzē zosis. Saimniece Ilze Žūriņa-Davidčuka stāsta, ka tā bijusi vīra Normunda ideja – pievērsties lauksaimniecības eksperimentiem, tai skaitā zosu un tītaru audzēšanai. Pavasarī, tiklīdz beigušies putnu gripas noteiktie ierobežojumi, paņēmuši cālēnus. Tiesa, ar tītariem piedzīvota neveiksme, tie, šķiet, tuvējā labības laukā krituši par laupījumu meža zvēriem. Tāpēc Ilze un Normunds spriež, ka nākamreiz šos putnus turēs tikai ar nosacījumu, ka līdzi var dabūt arī tītaru mammu, kas pratīs atvases izaudzināt.
