Saruna ar Solveigu MUCIŅU
Nesen Limbažu novada Kultūras pārvaldes vadītāja Evija Keisele, kolēģi, draugi un paziņas teica lielu paldies Solveigai MUCIŅAI, kura Ainažu kultūras namā nostrādājusi 52 gadus.
Izrādās, viņa ir limbažniece, bet savulaik apzināti gājusi prom no dzimtās pilsētas, lai būtu tālāk no vecākiem. Mamma bijusi šuvēja, brālis – modelētājs, darinājis vīriešu uzvalkus. Pašai gan nav padevies nekas, kur vajadzīga adata un diegs, toties spēlējusi basketbolu, skrējusi, slēpojusi, slidojusi utt. Un cik daudz laika pagājis, apmeklējot Limbažos baleta pulciņu! Dejot arī paticis, pamati ielikti nopietni. Beigusi toreizējo Kultūras darbinieku tehnikumu kā deju kolektīva vadītāja un kultūras darbiniece. Kad 1971. gadā 19 gadu vecumā ienākusi Ainažu kultūras namā, bijusi mākslinieciskās daļas, vēlāk – visas iestādes vadītāja un pasākumu organizatore. Tāpat savā iestādē un skolā vadījusi dažādu paaudžu deju kolektīvus. Nu viņa dodas pelnītā atpūtā, tāpēc sarunā par aizritējušo laiku strādājot un arī šodienu. Pati gan atzīst, ka tik garu un pieredzes bagātu darba dzīvi grūti izstāstīt.
– Es uz pensiju jau briedu pēdējo pusgadu, kad vēl bija pandēmijas laiks un nebija daudz darāmā. Jaunieši, kā tagad jaunais kultūras nama vadītājs Reinis Maurītis, ir ļoti spēcīgi un arī spējīgi strādāt ar datoru, pašai nav tādu prasmju. Mana vairāk bija radošā puse un kontakts ar cilvēkiem. Visi gan saka – es labi izskatoties, bet man būs 72 gadi. Ir laiks atpūsties. Esmu atstājusi diezgan labu iestrāžu, – teic sarunbiedre. Viņasprāt, katram laikam ir sava paaudze – dažs varbūt domājot, ko šī tik ilgi grozās pa priekšu… Solveigu darba gaitu nobeigumā priecējis kādreizējo dejotāju labo vārdu birums. Tiem arī pieķeras, ne sliktajam. – Ja negrib sadegt, jāiemācās noslēgties no intrigām. Vai arī iziet tām cauri un izaugt no jauna, – vērtīgu ieteikumu dod ainažniece. 2018. gadā Solveigai bija sirds operācija, pēc tam viņa no kultūras nama vadītājas kļuva par pasākumu organizatori – samainījās vietām ar toreizējo kolēģi Madaru Ogu-Timofejevu. Jau tad licies, ka varbūt jāliek darba gaitas pie malas, tomēr pierunāta palikt. – Ar cilvēkiem runāt protu, organizēt arī, liela pieredze man bija. Reinis, taujāts, vai ir iejuties, atbild, ka dzīve kultūras namā viņam nav sveša, jo turpina vadīt arī šejienes jaukto kori Krasts. Turklāt Solveigai vai Madarai, kura nu jau prom no darba, allaž varēts pajautāt padomu. Taujāta par ilgo uzticību vienai darbavietai, viņa noteic dziesmas vārdiem: – Tu tā labā, tu tā sliktā, tu mans mūžs…
Atmiņā paliekošu pasākumu ir daudz, bet daži īpaši
Kā kultūras nama direktore Solveiga piedzīvojusi vairākus tā remontus, mūsdienīgāku telpu pārveidi. Savos darba gados gatavojusi neskaitāmi daudz pasākumu. Viņai prātā palikuši, piemēram, ļoti apmeklētie kafejnīcu vakari Tiem, kam pāri 30. – Uz tiem šajā zālē pie galdiem esam iestūķējuši pat 400 cilvēku! Katru sestdienu notikušas zaļumballes danču placītī jūrmalā, jo estrādes toreiz vēl nebijis. Spēts tikai rakstīt afišas! Sabraukuši arī igauņi, tāpat mūsējie devušies pie viņiem. Tiesa, ciemoties varējuši tikai barā, citādi kautiņš ar vietējiem garantēts. Laba, noturīga sadarbība kultūras dzīvē izveidojusies ar Treimaņiem Igaunijā – ainažnieki viesojušies tur un igauņi braukuši uz Latviju. – Mana zelta stunda kultūras dzīvē bija pašas 50. un darba 30. jubileja. Toreiz sabrauca kādi 100 mani dejotāji, uzrīkojām koncertu ar 36 dejām! To sagatavot palīdzēja Ineta Indriksone no Limbažiem un Māra Maksimova no Salacgrīvas. No laika gala ļaudis teikuši, ka patīk braukt uz Ainažiem uz sarīkojumiem, jo tie ir mīļi, sirsnīgi. No iecienītiem pasākumiem viņa min Ziemeļlivonijas festivālu. Uz to ierodas ne vien tuvākie kaimiņi, bet arī valmierieši un galvaspilsētas viesi. – Ievērības cienīgs notikums bija, kad Ainaži svinēja 80. jubileju. Pusgadu pirms tam strādāju viena. Īstenoju ideju par koncertu jūrmalā, kurā dejoja mani visu paaudžu dancotāji – mazie bērni, trīs skolas kolektīvi un vidējās paaudzes deju kolektīvs, kā arī ciemiņi – Tautas deju ansamblis «Katvari». Kāda tovakar sarkana rietēja saule, tāds miers un plašums! Notika uguņošana. Izdevās šurp uzaicināt arī grupu «Līvi». Cits atmiņā palicis pasākums, kad Jūrskolai apritēja 150. un Ziemeļlivonijas festivālam 10. dzimšanas diena. Tolaik ciemos uzaicināts komponists Raimonds Pauls, bijis apmēram 5000 skatītāju. Pērn daudz publikas bijis uz grupas Carnival Youth koncertu. Solveigas jaunievedums pilsētas svētkos un festivālā bijis arī pusnakts šovs pirms uguņošanas, kas radījis skaistu emocionālu noskaņu. Viengad tajā kā dejotāji uzstājušies paši jaunākie bērniņi, skolēni un pieaugušie. Mazie vienojušies dejā ar vidējās paaudzes kolektīvu, izdejojot Ādama un Ievas stāstu, skolēni enerģiski kustējās pie Eolikas dziesmas «Pasaule, pasaulīt». Melanholiskā valša pavadījumā skaisti uzstājies Solveigas dēls Roberts ar pārinieci, bet noslēgumā visi kopā izdejojuši Prāta vētras sirsnīgo Manu dziesmu. Izdevies uzburt īpašu atmosfēru. – Nebūs tā, ka kaut kas patiks pilnīgi visiem. Katrs nāk ar savu garastāvokli, skepsi un prātu. Gadās arī kritizētāji, kuriem nekad nekas nav labi. Tomēr, ja pasākums ir izdevies, gaisā virmo enerģija, – pārliecinājusies Solveiga, kuras darbs ir ļoti uz āru vērsts – ar visu, ko dari, esi cilvēku priekšā.
Smagāks periods, par ko sarunbiedre runā atklāti, dzīvē izvērties, kad ieslīgusi alkohola atkarībā. Saprotams, tas nenotiek vienā dienā, viss pamazām sakrājies, arī gēni un vide ar ballītēm darījuši savu, iespējams, pietrūcis rakstura stingrības. Tad darba gaitas nācies pārtraukt, lai atgūtu pamatu zem kājām. – Tas bija smagi, sevišķi manai meitai, bet kaut kā tiku tam pāri, iemācījos sadzīvot. Laikam pārāk mīlēju sevi un bērnus. Bet sliktā pieredze iemāca būt iecietīgākam pret citiem. Pēc tam, pirms atkal atgriezās kultūras namā, sešus gadus Solveiga strādājusi kādreizējā vietējā bērnunamā par audzinātāju, tāpat dažus gadus bērnudārzā. Tomēr arī tolaik turpinājusi vadīt deju kolektīvus. – Laiks bērnunamā bija vērtīgs, audzēkņi mani mīlēja. Dzīvot gan tur nevar iemācīt, tā ir tikai tāda pieskatīšana, – viņa uzskata.
Arī ģimenē ir darba gaitu pēctecība
Ainažos Solveiga apprecējusies ar Māri, piedzimuši trīs bērni – meita Ilze, kura dzīvo Vācijā, un divi dēli – Kārlis un Roberts. Visi uzauguši, tāpat kā pati, dzīvojoties pa kultūras namu, arī dejojuši. Mammas pēdās gājis jaunākais dēls, kurš ieguvis laikmetīgās dejas horeogrāfa izglītību Kultūras akadēmijā un strādā par deju pedagogu. Sarunbiedri priecē jau deviņi mazbērni. Vecākajam – Jānim – ir 26 gadi, savulaik viņš nācis uz kultūras namu skatīties, kā būvē skatuves. Tagad ir pašam sava gaismu un skaņu firma. Ar kultūras jomu kā pasākumu organizatore saistīta arī mazmeita Krista. – Es viņu ātri ievirzīju darbā. Meitene bija tikai 9. klasē, kad jau nāca palīgā strādāt ar bērniem. Uz pasākumu organizēšanu viņai ir dotības. Vecāmamma rāda skaistu kopbildi no šīgada Dziesmu un deju svētkiem. Tajā viņa ir kopā ar vīru kā Ainažu senioru kopas Raduraksti dejotāji un Kristu, kura ir TDA Katvari dalībniece. – Man šie bija pirmie svētki kā dejotājai tāpat kā vīram. Kustēties vajag, kaut fiziski nemaz tik viegli nav, sevišķi mēģinājumos, kur jāskrien, – atzīst Solveiga un piebilst, ka gribējusi nobeigt darba cēlienu šādi. Tagad dejošanai metīs mieru. Līdz ar to vairāk laika atliks jaunākās mazmeitiņas Noras auklēšanai. Savas rūpes prasa piemājas dārziņš. – Ja tik mazā vietā kā Ainaži aizvien iespējams saglabāt trīs Dziesmu un deju svētku kolektīvus labā līmenī, tas ir daudz, – domā sarunbiedre. Solveiga novēl jaunajiem Ainažu kultūras nama darbiniekiem rosīgu, pasākumiem un apmeklētājiem bagātu kultūras dzīvi. Lai ainažniekiem vienmēr ir, kur pavadīt savus brīvbrīžus pašdarbībā, un arī skaista svinēšana svētku reizēs.
Ilvas BIRZKOPES teksts un foto
