Saruna ar Jāni ZVIRGZDIŅU
Par viļķenieti Jāni ZVIRGZDIŅU, sagaidot Līgo svētkus, Auseklī rakstījām jau pirms… 14 gadiem. Tovasar viņš tikko bija pabeidzis Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolu, turklāt izcili – ar vidējo atzīmi diplomā 9,5 balles. Turklāt neilgi pirms izlaiduma viļķenietis pārstāvēja Latviju pasaules skolēnu vides projektu olimpiādē Turcijā un ieguva bronzas medaļu. Tāsvasaras Jāņos gaviļnieks bija pelnījis ne vienu vien ozollapu vainagu.
Atkal satikāmies šopavasar, kad Jānis viesojās savā bijušajā skolā un ar tagadējiem skolēniem runāja par izglītības nozīmi personības attīstībā, panākumos karjerā un dzīvē. Auditorijas priekšā nu stāvēja jauns vīrietis solīdā uzvalkā, taču ar tikpat atbruņojoši sirsnīgu smaidu kā pirms padsmit gadiem. Viņa pieredze nudien var iedvesmot, turklāt pierāda, ka nozīme nav tam, vai mācies milzu skolā lielpilsētā vai laukos, izšķirošais ir paša darbs, uzcītība, pedagogu pašatdeve un ģimenes atbalsts. Par sevi Jānis allaž uzsver, ka viņš ir viļķenietis un Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolas absolvents. Kaut gan tagad viņa ikdiena aizrit galvaspilsētā un CV izglītības daļas uzskaitījums izstiepies krietni garš, turklāt sarunbiedrs joprojām mācās. – Es nebūtu visu šo ceļu nogājis, ja aizsākumā nebūtu tāda skola, kāda ir Viļķenē ar tik lieliskiem pedagogiem, ja nebūtu manas ģimenes, tuvinieku, draugu.
Izbaudīt procesu – gan mācības, gan darbu
Pēc Viļķenes skolas beigšanas Jānis iestājās toreizējā Limbažu 1. vidusskolā, bet tobrīd, kad absolvēja, tā jau bija ieguvusi ģimnāzijas statusu. – Man padevās un arī patika fizika un matemātika, tāpēc studijas nolēmu saistīt ar eksakto virzienu. Tomēr augstskolu izvēlējos, domājot arī, kura joma ir perspektīva un kur beigās būs labi apmaksāts darbs, – izvēles principus neslēpj Jānis. Tā nu kļuvis par Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes studentu. 2015. gadā to absolvējis, iegūstot inženierzinātņu bakalaura grādu elektrozinātnē. – Studijas bija interesantas, savu izvēli nenožēloju, tomēr sapratu, ka enerģētika nav mana sirdslieta. Arvien vairāk apjautu, ka gribu studēt ekonomiku. Iestājies RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes maģistrantūras programmā Pilsētu un reģionu inženierekonomika. Un kaut viņam nebija bakalaura programmas pamatu ekonomikā, maģistrantūru pēc divarpus gadiem pabeidza ar izcilību – sarkano diplomu, iegūstot profesionālo maģistra grādu ekonomikā un arī ekonomista kvalifikāciju. Un tobrīd atkal galvā rosījies jautājums – ko tālāk? Varbūt stāties doktorantūrā? – Man tiešām patīk mācīties, visu laiku ir sajūta, ka varu vairāk un esmu izslāpis pēc zināšanām. Gribas tās “ēst ar lielām karotēm” – vēl un vēl. Manuprāt, ir bezgala svarīgi, lai tas, ko tu dari, pašam patīk. Atcerieties Konfūcija teicienu – izvēlies darbu, kas tev patīk, un tev nekad vairs nebūs jāstrādā. Mēs 40% no laika, ko esam nomodā, pavadām darbā vai mācībās. Tas ir daudz. Ja šis laiks aizrit nepatikā, turoties sakostiem zobiem darbā, kas nesniedz gandarījumu, nekāda alga to neatsvērs. Nopelnītais gribot negribot aizies ārstējoties… Tiem 40% tomēr jābūt kaut kam vairāk nekā tikai naudas pelnīšanai. Man nereti sanāk dienā darboties 10–12 stundu, bet es no sirds izbaudu šo procesu, kaut tas nav viegls.
Tomēr lēmums stāties doktorantūrā nebija vienkārša izšķiršanās. – Es nevarēju atļauties riskēt un neiekļūt budžeta grupā, jo mācību maksa būtu pārāk liela, lai to varētu segt no saviem līdzekļiem. Taču, lai tiktu doktorantūras budžeta grupā, nepietika ar izcili pabeigtām maģistrantūras studijām un sarkano diplomu, bija nepieciešamas zinātniskās publikācijas. Savukārt tās sagatavot brīvajos brīžos pēc dienas darba būtu neiespējami. Tobrīd Jānis strādāja Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centrā. Un laikā, kad aizgāja no šīs jau iemīlētās darbavietas, viņa algu paaugstināja par 80%. Vai nebija kārdinājums palikt? – Es īstermiņa ieguvumu aizstāju ar ilgtermiņa mērķi. Reģistrējies kā bezdarbnieks Nodarbinātības valsts aģentūrā un neatlaidīgi izstrādājis nepieciešamās zinātniskās publikācijas. – Es tikai vēl un vēl varu pateikties savai ģimenei, kas mani vienmēr ir atbalstījusi. Tagad arī dzīvesbiedrei, kura samierinās ar manu aizņemtību un tiešām atbalsta akadēmiskajā un profesionālajā dzīves ceļā. Risks attaisnojās – Jānis tika uzņemts RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes doktorantūrā un šobrīd turpina studijas. Taču līdztekus tam, protams, strādā. Ir RTU Būvuzņēmējdarbības un nekustamā īpašuma ekonomikas institūta pētnieks, arī lasa lekcijas gan latviešu, gan ārzemju studentiem. Ne tikai RTU, bet kā vieslektors ticis uzaicināts arī citviet Eiropā – Somijā, Spānijā, Austrijā, Lielbritānijā… – Mūsdienu darba tirgū dažkārt pat var iztikt bez augstskolas diploma, taču bez svešvalodu zināšanām vairs nekā. Tā ir atslēga uz panākumiem. Izmantojot iespēju, vēlos pateikties RTU Būvuzņēmējdarbības un nekustamā īpašuma ekonomikas institūtam par silto uzņemšanu savā komandā, sniegtajām iespējām, zināšanām un padomiem. Grūti jau salīdzināt, bet kopš darba attiecību uzsākšanas mans personības izaugsmes temps bijis vismaz tikpat augsts kā skolas laikos, un to es ļoti novērtēju.
Investēt sevī
Šobrīd Jānis par sevi joko, ka nedaudz jūtas kā cilvēks orķestris – pētnieka un pasniedzēja darbs, paša studijas, arī dažādi projekti, piedāvājumi vadīt, organizēt un koordinēt seminārus, konferences. – Investīcijas, ko esmu ieguldījis sevī, neatlaidīgi mācoties, iesaistoties dažādās aktivitātēs, tagad atmaksājas, paveras arvien jaunas un jaunas iespējas, piedāvājumi, – atzīst viļķenietis. Viņam joprojām atmiņā neliela epizode no skolas gadiem, kas vēl vairāk pārliecināja, ka jāmācās. Abi ar draugu Tomu nolēmuši piepelnīties, lasot ogas. Rīta agrumā ar velosipēdiem devušies uz mežu mellenēs. Tad odu sakosti, nosvīduši, pārguruši ar guvumu braukuši pie ogu uzpircēja. – Par piecu stundu mokām dabūju dažus latus, todien vairs neko citu nespēju iesākt un tad sev pateicu: “Nē, es strādāšu ar galvu”. Zināšanas ir vislabākā investīcija sevī, ko mums neviens nekad neatņems.
Stāstot par savu pasniedzēja darbu, Jānis spriež, ka laikam jau doma par pedagoģiju iekšā gruzdējusi vienmēr. Tā mantota no ģimenes. – Mans vectēvs bija skolotājs, tētis – sporta un tūrisma treneris, mamma ir vizuālās mākslas skolotāja Viļķenē un Umurgā. Pašam piedāvājums strādāt ar studentiem tomēr bijis pārsteigums, jo reti kurš jau pirmajā doktorantūras semestrī tiek pie ārzemju maģistrantu skološanas. Sākumā gan Jānis šaubījās par izdarīto izvēli. – Man taču nebija pedagoga izglītības, taču pats process parādīja, ko darīt. Cenšos būt tāds pasniedzējs, kādu man pašam gribētos klausīties. Arī taisnīgs. Sākumā nedaudz mulsinājis, ka vajadzējis nostāties savu vienaudžu priekšā, no kuriem daļa uz jauno pasniedzēju, bez šaubām, skatījās skeptiski – nu, nu… Pēc tam lielākais gandarījums ir, ja skeptiskie studenti pasaka paldies par interesantajām nodarbībām un prasmi motivēt. Jānim tuvs apgalvojums, ka būt kādā kompānijā mazāk zinošajam nav kauns, tieši pretēji – tā ir pat privilēģija, jo tev ir lieliska iespēja no apkārtējiem mācīties. Un darīt to visu laiku. Turklāt dzīvē tiešām strādā princips, ka mēs katrs esam vidējais no tiem pieciem cilvēkiem, ar kuriem kopā pavadām visvairāk laika. Ja esi kopā ar pieciem miljonāriem, būsi sestais. Ja esi kopā ar pieciem slaistiem…
Uzvarētāja gars un humora izjūta
Kopš pamatskolas laika Jānim vienmēr paticis piedalīties dažādos konkursos. Tās bija ne tikai mācību priekšmetu olimpiādes, bet arī, piemēram, tautasdziesmu konkurss Lakstīgala. – Es varbūt neesmu tas, kurš taisni noturēs visas notis, bet dziesmu zināšana man daudzreiz dzīvē vēlāk palīdzējusi veidot kontaktus, mazināt saspringumu kompānijās ar sākotnēji svešiem cilvēkiem. 2016. gadā viņam bija iespēja mācīties globālajā vasaras skolā Korejā. Lekcijās un nodarbībās iegūts daudz akadēmisku zināšanu, bet pēc stundām jaunieši labprāt apmeklēja Korejā tobrīd tik populāro karaoke. – Un es varēju iekļauties šajā sabiedrībā, nevajadzēja noskatīties no malas.
Stāstot par konkursiem, Jānis gan neslēpj, ka viņam svarīgi ne tikai vienkārši piedalīties, bet arī gūt panākumus. – Parasti jau vārdam “godkārīgs” ir tāda kā negatīva nokrāsa, bet tā nu ir – manī ir uzvarētāja gars, – atzīst viļķenietis un ar smaidu gan piebilst, ka ne mazāk svarīga ir humora izjūta un spēja pajokot pašam par sevi. Nebūt iestīvināti nopietnam, bet mācēt priecāties. Paziņas, skatoties viņa ārzemēs uzņemtās fotogrāfijas un klausoties stāstus, kur sanācis būt kaut tikai pēdējos gados, iesaistoties projektos, starptautiskos pētījumos, ar labestīgu skaudību mēdzot teikt: – O, laimīgais! Jā, laimīgs, ka, teiksim, dodoties komandējumā uz Spāniju, ir arī iespēja Barselonā noskatīties Čempionu līgas maču starp Barselonu un Plzeņas Viktoria. – Ja man bērnībā kāds teiktu, ka es reiz apmeklēšu «Camp Nou» stadionu, liktos, ka tas ir sapnis. Bet piepildījās. Tiesa, panākumi un pasaules pieredze, iespaidi ir aisberga redzamā daļa, citiem neredzamas ir daudzās stundas, strādājot pie datora, pētot, analizējot, gatavojot prezentācijas, lekciju materiālus…
Tomēr prieku var izjust, ne jau tikai Kanādā vērojot Niagāras ūdenskritumu vai Florencē skatoties renesanses laika mākslas darbus. Arī pārgājienā kopā ar draugiem no Ainažiem līdz Zvejniekciemam vai no Kolkas līdz Slokai. – Īsti draugi – tas ir zelts. Nākamie aiz ģimenes, kuri tevi atbalstīs tad, ja būs grūti. Jānim gan žēl, ka darbu steigā draugiem reizēm pietrūkst laika, arī atbraukt uz Viļķeni vairs nesanāk tik bieži kā gribētos. Skumdina, ka nācies pārtraukt dejošanu, kas sākta četru gadu vecumā. – Taču varbūt kādreiz atgriezīšos, tāpēc saku, ka pašlaik ielikts komats.
Kaut viļķenietis var lepoties ar veiksmīgu karjeru, turklāt tā vēl ir tikai sākumā, viņš dzīvē augstāk par tituliem, amatiem, naudu vērtē cilvēciskās attiecības. – Vai zināt stāstu par Džonu Lenonu? Viņa klasei skolas gados skolotājs licis pastāstīt, par ko viņi vēlas kļūt, kad izaugs lieli. Viens teicis, ka par slavenu mūziķi, cits – par prezidentu. Lenons sacījis, ka vēlas būt laimīgs. Skolotājs iebildis: “Džon, tu neesi sapratis uzdevumu”. Lenons atbildējis: “Varbūt, skolotāj, bet jūs neesat sapratis dzīvi…”
Lailas PAEGLES teksts un foto
