Saruna ar alojiešiem Rūdolfu ROĻSKIJU un Rūdolfu ĀBOLTIŅU
Iespējams, kāds jau būs pamanījis jaunos, talantīgos puišus alojiešus Rūdolfu ROĻSKIJU un Rūdolfu ĀBOLTIŅU, kuri saspēlējušies ģitāru duetā. Bet ja vēl neesat pazīstami, laiks uzzināt tuvāk, kā izveidojusies un turpinās abu muzikālā sadarbība.
Pirmais, ko pajautāju, – vai nav gadījušies kādi pārpratumi ar vienādo vārdu. Sarunbiedri noteic, ka problēmu ar to neesot, turklāt tā viņus vieglāk pat atcerēties. R. Āboltiņš pērn beidzis Alojas Ausekļa vidusskolu (AAV), savukārt R. Roļskijs pēc 9. klases aizgājis mācīties uz Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas Džeza un populārās mūzikas nodaļu, kur būs jau 3. kursa audzēknis. Savulaik apmeklējis Alojas mūzikas un mākslas skolu, kur apguvis klasiskās ģitāras spēli pie pedagoga Aleksandra Jasjukeviča. Vēl pirms tam septiņu gadu vecumā sācis spēlēt bungas, kad brālim Edgaram (patlaban viņš ir grupas Zelta kniede dalībnieks) izveidojās grupa Kokteilis. R. Roļskija pārziņā ir basģitāra, R. Āboltiņš pievērsies elektriskajai un akustiskajai ģitārai. – Es neesmu mācījies mūzikas skolā, arī notis nepazīstu. Taču mūzika man bijusi apkārt visu bērnību, jo skatījos, kā ģitāru spēlē mans brālēns Mārcis Liepiņš. Pats gribēju to darīt, kad man bija 14 gadu. Aizrautīgi klausījos blūzu. Onkulim bija veca akustiskā ģitāra ar trim stīgām, ar ko cīnījos. Savukārt viņa kolēģis basģitāru izvēlējies, jo savulaik mamma, mūzikas skolotāja, atnesusi mājās šo instrumentu. Paņēmis rokās, paspēlējis un iepaticies.
Pagaidām uzstājas lielākoties pašu mājās un novadā
Nozīmīgs pārmaiņu laiks bijis un nopietnāk viss, tostarp saspēle, izvērtās, kad abi jaunieši iesaistījās Voldemāra Kalniņa vadītajā Ritma skolā Limbažos, kur uzstājās ansamblī. Iepriekš tik tuvu pazīstami nav bijuši, kaut viens otru zinājuši. Sarunbiedri V. Kalniņu uzskata par vērā ņemamu mentoru, no kā iedvesmoties. Viņš vienmēr sniegs padomu, ja nepieciešams. Puiši atceras, kā kovidlaikā līdz ar noteikumiem darbošanās Ritma skolā sanākusi diezgan saraustīta. – Čaļi ir mērķtiecīgi, iegulda pietiekami lielu darbu un interesi tajā, ko dara. Tādēļ panākumi neizbēgami būs, tikai jāturpina! Nu jau viņi ir sasnieguši drusku citu līmeni, mana palīdzība vairs nav vajadzīga, – uzskata V. Kalniņš. Tas Rūdolfs, kurš Rīgā, mūzikas vidusskolā apgūst ne tikai elektrobasa, bet arī klavieru un kontrabasa spēli – pašlaik esot tā meklējumos, lai varētu vingrināties arī mājās. Stimuls izkopt duetu bijis, kad palēnām pamanīti un aicināti uzstāties. Sākotnēji piespēlējuši R. Roļskija mammas Anitas vadītajam skolas zēnu ansamblim, vēlāk divatā savu muzikālo varēšanu demonstrējuši AAV atklāšanā pēc remonta. Toreiz pirmā atskaņotā kompozīcija bijusi Pretty Little Ditty no Red Hot Chili Peppers repertuāra un kaut kas no blūza. Vēl vairākkārt muzicējuši Alojas kafejnīcā Mieriņš. Pēc nelielas pauzes aizgājuši Rīgā uz mūzikas klubu Blues House, kur brīvajos vakaros radusies iespēja padžemot. Tur iepazinušies ar Latvijā un arī Eiropā pazīstamo pašmāju apvienību Latvian Blues Band un citiem, kas apgrozās šādā sabiedrībā. Uzreiz pamanījuši apkārt valdošo pozitīvismu un draudzīgumu, kas ir nozīmīgi, lai mūziķi saliedētos. Tad parādīja sevi akustiskās mūzikas festivālā Sudraba kaija Liepupē, kur konkursā ieguva 1. prēmiju. – Tā bija laba pieredze un konkursa sajūta nepiespiestā atmosfērā, izveidojās mūsu kopējais tēls, un kļuvām zināmāki arī ārpus dzimtās pilsētas, – raksturo R. Roļskijs. Liels notikums bijis kāpt uz skatuves Ungurpils ezera svētkos, kur iesildīja grupu Zēgevaldes trio, – kā pieklājas, ar gaismām, uzskaņošanos. – Lai reklamētu mūsu duetu, pat izveidojām savu pirmo afišu, kas bija izlikta vairākās vietās, – priecājas R. Roļskijs. Nesen viņi muzicēja Svētupes muižā, bet jau šosestdien uzstāsies Limbažos, kafejnīcā Hanzas kebabs.
Iecere izveidot blūza apvienību
Taujāti, vai kā duets vienlaikus var sevi saukt par grupu, jaunieši skaidro, ka divi instrumenti tomēr veido kopīgu skanējumu, katrs pildot savas funkcijas. – Ir viegli sastrādāties, papildinām viens otru, ir komandas sajūta un jautrāk, – stāsta sarunbiedri. Repertuārā esot lielākoties pops, bet ar pašiem tuvo blūzīgumu apakšā. – Jābūt elastīgiem attiecībā uz publiku, taču visiem izpatikt nevar, turklāt jāpatur arī sava spītības odziņa, kas atšķir no pārējiem, – uzskata R. Roļskijs. Jāpiebilst, ka R. Āboltiņš arī dzied, kolēģis vairāk piebalso kā fona vokālists. Mēģinājumi notiek, kad abi satiekas Alojā, citkārt par programmu sazinās iepriekš un samācās katrs atsevišķi. Tāpat daudz skatās YouTube video un klausās dziesmas Spotify, pēc tam tās apspriež. Tuvākajos nākotnes plānos ietilpst veidot plašāku apvienību – ir atrasts bundzinieks, kas daudz ko maina skaniskajā ziņā, noskatīts arī taustiņinstrumentālists. Pirmais uzdevums būšot izdomāt piemērotu nosaukumu. Muzikālā ziņā orientēsies uz blūzu. – Uzrunā šajā žanrā paustās emocijas. Blūzs rodas no ciešanām, – atgādina R. Āboltiņš. Rudenī, ziemā un pavasarī gribot tikt apritē Rīgas klubos, tagad, vasarā, priekšā mēģinājumu periods. Sākotnēji spēlēs kaverversijas, bet ar laiku cer sarakstīt arī kādu savu kompozīciju. – Paplašinātā sastāvā uzreiz izklausīsimies kā koncerta grupa. Tam ir pavisam cits “smeķis”! – uzsver R. Āboltiņš. Tas gan nenozīmē, ka vairs nemuzicēs divatā.
Puiši novērtē atbalstu, ko sniedz ģimene un radi, kuri paši saistīti ar mūziku. Viņi palīdz ne tikai ar ieteikumiem un pieredzi, bet dažkārt pat ar aparatūru. Uz koncertiem nāk arī draugi un izsaka viedokli par dzirdēto, kas šķiet būtiski. R. Roļskijam daudz laika aizņemot mācības un dažādi projekti, viņš darbojas arī alternatīvā roka grupā Purple Negative, tāpēc kopumā neskaita stundas, cik pavada pie basģitāras. – Tā jau ir ikdiena, cenšos to veidot kā darbu, – viņš teic. Otrs Rūdolfs, kaut vai skatoties TV, visu laiku paralēli darbojas ar ģitāru, mēģinot attīstīties, atrast ko jaunu un uztrenēt balsi. Viņu iedvesmojot dažādi amerikāņu blūza mūziķi.
Brīvajā laikā R. Roļskijs mēdz šo to pafotografēt un braukāt ar velosipēdu. Vēl viņš vēlētos apgūt skaņu režiju, ar ko jau nodarbojas brālis Edgars. R. Āboltiņš labprāt braukā ar skrituļdēli un spēlē basketbolu. Viņš gribētu labi iemācīties spēlēt klavieres, jo tas varētu dot jaunas idejas, ko atskaņot uz ģitāras. – Savu dzīvi bez mūzikas iedomāties nevaram, ir aizgājis tāds labs vilnis, – saka R. Āboltiņš. Dueta biedrs papildina – svarīgi vispirms iepazīstināt ar sevi pašu mājās, lai pamana apkārtējie un Aloja var ar viņiem lepoties, un tad pamazām iziet ārpus tām.
Ilva BIRZKOPE
