Saruna ar Mauricio DECIO
Kad bijušais pasaulē lielākās šokolādes ražotājfirmas Āzijas un Klusā okeāna reģiona prezidents 2020. gada martā pirmo reizi noklikšķināja uz Limbažu novada uzņēmuma Aloja-Starkelsen tīmekļvietnes, viņam nebija nodoma veidot biznesu Limbažu novadā. Viņš gatavojās pārcelties uz Kanādu pēc ilgas karjeras globālos pārtikas daudznacionālos uzņēmumos – Unilever, Perfetti Van Melle, Barry Callebaut, Bunge. Mauricio DECIO bija strādājis par pētnieku, iesniedzis patentu pieteikumus, uzcēlis rūpnīcas un palielinājis ieņēmumus vairākos kontinentos. Ne Latvijas, ne Ungurpils viņa nodomu kartē nebija.
Kad negaidīti uzliesmojusī sērga slēdza robežas, nejauša izpēte tīmeklī pārvērtās par sarunu un konkrētiem nodomiem. Jo vairāk viņš uzzināja par reģiona izejvielām un neizmantoto potenciālu, jo vairāk ideja ieguva formu. Dažu mēnešu laikā viņš nolēma ieguldīt savu naudu Aloja-Starkelsen atjaunošanā, pievienojoties ducim privāto investoru. Šodien M. Decio ir strauji augoša sastāvdaļu uzņēmuma galvenais akcionārs un izpilddirektors, firma eksportē vairāk nekā 90% no savas produkcijas.
Viņa stāsts nav tikai par uzņēmību un darba mīlestību. Tas ir pamācošs pētījums par to, ka Latvija var kļūt par nozīmīgu augstas vērtības lauksaimniecības izejvielu ražotāju un to, cik viegli šī iespēja var paslīdēt garām bez apzinātām politikas izmaiņām.
Aloja-Starkelsen no kartupeļiem iegūst cieti, no pākšaugiem – šķiedrvielas un olbaltumvielas, pārvēršot izejvielas par augstas vērtības sastāvdaļām, ko izmanto pārtikas ražotāji visā pasaulē. Pieprasījums ir liels un pieaug. Turklāt klimata tendences ir pārsteidzoši labvēlīgas. – Paaugstinoties temperatūrai pasaulē, kartupeļu audzēšanas josla virzās uz ziemeļiem, un Latvija kļūst arvien piemērotāka augstas kvalitātes kartupeļu ražošanai, – viņš skaidro.
Lauksaimniecības infrastruktūra netiek līdzi
Latvijas lauki, īpaši ziemeļos un ziemeļaustrumos, lielākoties joprojām nav apūdeņoti. Drenāža ir nevienmērīga. Daudzus laukus klāj akmeņi, bojājot ražas novākšanas aprīkojumu un paaugstinot pārstrādes izmaksas. Lauku struktūra ir sadrumstalota, kas kavē liela mēroga lauksaimniecību, kurā nepieciešamas lielas investīcijas.
– Šīs ir risināmas problēmas, taču tām nepieciešama modernizācija, – viņš saka. – Ja Latvija uztvertu kartupeļus nopietni – kā stratēģisku kultūru –, šī valsts varētu kļūt par vienu no konkurētspējīgākajiem ražotājiem Eiropā. Pašlaik šejienes lauksaimnieki uzskata kartupeļus par riskantu un darbietilpīgu kultūru. Taču ekonomikas dati liecina par ko citu. – Kartupeļi var pārspēt daudzas citas kultūras. Un ar iepriekš noslēgtiem līgumiem risks lauksaimniekiem gandrīz izzūd. Mēs nosakām cenu un apņemamies iepirkt visu. Nav tirgus svārstīguma. Tomēr kartupeļu audzēšana ir krietni atpalikusi.
Uzņēmums spiests veikt valsts darbu
Lauksaimniecības bāze ir nepietiekami attīstīta, tādēļ uzņēmumam ir nācies uzņemties atbildību, ko parasti veic valsts konsultāciju dienesti vai lauksaimniecības attīstības programmas. Tas ieguldījis līdzekļus lielā kombainā, finansējis sēklu iepirkumu un ieviesis satelītu novērošanu, lai palīdzētu lauksaimniekiem, kuri ir noslēguši līgumus. Tas arī kompensē ražas risku – vēl viena funkcija, ko parasti atbalsta valsts politika attīstītākās lauksaimniecības valstīs. – Mēs dodam priekšroku lielām saimniecībām, bet Latvijā tādu nav daudz. Ir daudz mazu zemes gabalu, kas tiek mantoti paaudzēm ilgi. Sadrumstalotība padara modernizāciju lēnu un dārgu, – saka M. Decio. Sekas redzamas katru sezonu. Pērn raža bija slikta, jo bija pārāk sauss, šogad – pārāk mitrs, piemēram, bioloģiskie kartupeļi šosezon atzīstami par pilnīgu neveiksmi: uzņēmums stādīšanai izmantoja 1500 t sēklas kartupeļu, bet novāca tikai 400. Lai uzturētu ražošanu, bija spiesti importēt dārgus bioloģiskos kartupeļus no Nīderlandes.
– Kartupeļu pārvadāšana ir kā ūdens transportēšana, – ar smaidu teic izpilddirektors. – Tam nav ekonomiskas jēgas. Bet bez vietējām piegādēm mums nav izvēles.
Eiropas mūsdienu kartupeļu reģionos – Nīderlandē, Vācijā, Dānijā, daļā Polijas – apūdeņošana, drenāža un augsnes apstrāde ir standarts. Viņš uzskata, ka Latvija var sasniegt šo līmeni, bet tikai ar mērķtiecīgu atbalstu. Kad Aloja-Starkelsen vadītājs pavasarī tikās ar Latvijas zemkopības ministru Armandu Krauzi, viņa vēstījums bija tiešs: ja Latvija vēlas veidot konkurētspējīgu lauksaimniecības ekonomiku, tai jāizvēlas stratēģiskas kultūras un apzināti tās jāatbalsta. Kartupeļiem vajadzētu būt vienai no tām.
Arguments nav emocionāls, bet ekonomisks
Pirmkārt, kartupeļi ir izturīgi pret klimata pārmaiņām. Eiropai sasilstot, ziemeļvalstis kļūst par galvenajām ražotājām. Latvija ir labā pozīcijā un ar katru desmitgadi tā kļūst arvien labāka. Otrkārt, tupeņi ir augstvērtīga rūpnieciskā kultūra, no kuras iegūtās sastāvdaļas baro globālās piegādes ķēdes – sākot no piena produktu alternatīvām līdz konditorejas izstrādājumiem. Latvija var iegūt stabilu pozīciju strauji augošā tirgū. Treškārt – reizinātāja efekts ir milzīgs. Viens modernizēts hektārs var uzturēt lauksaimniekus, pārstrādātājus, eksportētājus un lauksaimniecības uzņēmumus.
Tomēr ir daži bet. Nekas no minētajiem lauksaimniecības izrāvieniem nevar notikt bez modernizācijas: apūdeņošanas finansējuma, lauku drenāžas programmām, atbalsta akmeņu izvākšanai un stimuliem konsolidācijai vai kooperatīvai lauksaimniecībai. – Latvija ir un paliek pārāk tradicionāla, – saka izpilddirektors. – Lauksaimnieki ir labi, strādā smagi, taču viņiem trūkst instrumentu un investīciju vides, kas nepieciešama efektīvai izaugsmei.
Banku sektors orientēts citā virzienā
Pat ja lauksaimnieki modernizēsies, pārstrādes uzņēmumi joprojām saskarsies ar vēl vienu šķērsli – banku politiku. Latvijas banku sektors lielā mērā ir orientēts uz individuālo patēriņu un mazumtirdzniecību – lieliski piemērots hipotēkām, piesardzīgs rūpnieciskajā kreditēšanā. – Bankas šeit zina, kā finansēt mājas, nevis kā finansēt B2B – izmantotāju tirgus – pārtikas sastāvdaļu rūpnīcas. Mēs labprāt redzētu, ka tirgū ienāk tādas bankas kā «Rabobank» vai «ABN AMRO». Ražošanas uzņēmuma izaugsme bez piekļuves rūpnieciskajiem kredītiem mudina būt ārkārtīgi efektīviem, taču tas palēnina attīstību, – vērtē izpilddirektors.
Pieprasījumam pārsniedzot piedāvājumu, viņa uzņēmums savu gatavo produkciju jau izpārdevis. Paplašināšanās varētu notikt nekavējoties, ja būtu pieejams investīciju kapitāls. – Loģistika nav problēma. Rīgas osta ir lieliska; piegāde uz Japānu ir lētāka nekā kravas automašīnu pārvadājumi uz Spāniju. Vietējie talanti? Mēs varam piesaistīt starptautiskus speciālistus. Bet finanšu joma – bankas – nesaprot daudz par uzņēmuma vērtību un potenciālo izaugsmi.
Modernizācijas cilvēciskā puse
Uzņēmuma iekšienē inovācijas plaukst un zeļ. Laboratorijā strādā zinātnieki no Horvātijas, Indonēzijas, Indijas – tikai viens ir Latvijas, vienkārši tāpēc, ka visā valstī katru gadu profesiju iegūst tikai septiņi vai astoņi pārtikas zinātnes absolventi. Pārdošanas un operāciju komandās strādā ļaudis no Brazīlijas, Alžīrijas, Moldovas, Ukrainas. Darba valoda ir angļu. Vadība kļūst arvien starptautiskāka.
– Latvijai ir jāpaplašina savs zinātnisko talantu loks, – ir pārliecināts M. Decio. – Lauksaimniecība un pārtika ir globālas lietas, un mums nepieciešams vairāk vietējo speciālistu, lai attīstītu šo nozari. Tomēr, neraugoties uz strukturālajām nepilnībām, viņš uzstāj, ka valstij ir milzīgs potenciāls. – Šī varētu būt viena no labākajām vietām Eiropā mūsdienu lauksaimniecībai. Klimats, ģeogrāfija, ostas – tās visas ir stiprās puses. Bet lauksaimniecības sistēmai ir jāpanākas līdzi.
Atskatoties uz četriem gadiem reģionā, M. Decio atgriežas pie savas centrālās tēmas – iespējas, kas ir Latvijai un kuras tā riskē zaudēt. – Latvija var kļūt par līderi specifisku, augstvērtīgu kultūraugu, piemēram, kartupeļu, audzēšanā. Bet mums nepieciešama stratēģiska izvēle, modernizācija un atbalsts lauksaimniekiem! Citiem vārdiem sakot – nākotne jau klauvē pie durvīm. Tas, vai Latvija izvēlēsies durvis atvērt, tagad ir politikas, nevis iespēju jautājums.
Edmunda IMŠAS teksts un foto
