Limbažu slimnīcas medmāsas palīdze Mārīte LĀNE savu īsto dzīves nodarbošanos atrada ne jau ar pirmo piegājienu. Tagad viņa citu darbu nemaz nevarot iedomāties – tik labi just, ka cilvēkiem var palīdzēt reāli. Turklāt viņa dodoties uz darbu ar prieku, pašas sāpes un nogurumu kolēģiem neizklāstot, jo – kuram gan tādu nav! Aizpērn Mārīte apbalvota ar Limbažu novada pašvaldības atzinības rakstu, bet viņas ikdienas prieka avots ir bērnu un mazbērnu sekmīgās gaitas. Meita Iveta māti pat sadrošinājusi uz to, ko Mārīte pati nekad nesaņemtos, – uz peldēšanos āliņģī.
Neparastais uzvārds
Mans neparastais meitas uzvārds – Tirzbanurte – nāk no tēva Jāņa dzimtās puses – Madonas Kraukļu ciema. Esmu skatījusi arī Eiropu, bet mani svētceļojumi ir tuvumā, tepat Latvijā. Tā nav bijusi pilnvērtīga vasara, ja nav stāvēts Skaņākalna pakājē. Neticami interesantas vietas ir Latgalē. Vai daudzi bijuši pie uzraksta LONDON? Tomēr visvairāk mani saista vietas, kur uzauguši vecāki. Mamma Elza, uzvārdā Saruka, nāk no Jaunpiebalgas. Viņas vecāku turīgajā mežsargu ģimenē visiem klājās ļoti labi, ja vien nebūtu uznācis karš. No izsenis ceļa malā stāvējušās mājas krievu, vācu un atkal krievu mūžam izsalkušās ordas bez kavēšanās pievāca pārtiku sev. Ģimenei tādā vietā dzīvot kļuva bail. Mammas tēti Jāni ģimene vēl paguva apglabāt Jaunpiebalgas kapos, tad bēga uz Ainažu pusi, kur bija ieprecējusies mammas māsa Marta Juhansone. Ģimene iemitinājās kādā meža mājiņā, līdzi bija paņēmuši tikai pašu nepieciešamāko. Deportāciju posts gāja pār visu Latviju, tantes Martas vīru Eduardu izsūtīja uz Sibīriju, viņš dēliņu Juri tā arī nekad neredzēja…
Mammas mamma Karlīne Saruka ar apskaužami skaidru prātu nodzīvoja 95 gadus. Viņas jaukākās atmiņas bija par bērnību un jaunību Vecpiebalgā – kā no sētas uz sētu tecējuši kūjniekos un ķekatās, kā rotaļājusies un dziedājuši… Nekādi kultūras nami nebija vajadzīgi. Kad vecmāmiņa bija blakām, likās, ka laika pietiek un viņai vienmēr varēšu palūgt pastāstīt ko smalkāk, bet…
Visas trīs māsas – Gaida, Anita un es – piedzimām Mērnieku Selgu mājās, kur Salaca aizlīkumo gar skaistām sarkanām klintīm. Tā tiešām bija laimīgas bērnības zeme. Tur, Selgu pļaviņā, kopš pirmskara laikiem notika lustīgas zaļumballes. Padomjlaikos mēs, bērni, tupējām pa krūmiem un kāri noskatījāmies notiekošajā. Savulaik Salacā ķērām vēžus, tētis bija liels makšķernieks. Cauras dienas vadījām, rotaļājoties ar upmalā atrastām konservu bundžiņām, tās bija formiņas smilšu tortēm. No rotaļlietām atmiņā tikai viena – melns lācis ar cietu dermatīna pliko kažoku.
Savās lauku mājās saimniekojām senlaiku stilā, ūdeni nesot no avotiņa, kā dziesmās un pasakās. Ģimenes iztikšanai vienmēr tika turētas vistiņas, sivēns un divas aitiņas. No pašu aitiņu vilnas – soli pa solim – apguvu visas secīgās darbības. Ij plucināju, ij kārsu, līdz sēdēju pie ratiņa un vērpu! Vecmāmiņa mūs visus apadīja, ziemai nekā netrūka. Pati apguvu adīšanas prasmes jau pirms skolas. Meiteņu darbmācības stundās man gandrīz nekas jauns nebija jāmācās. Papēdi zeķēm un īkšķīti cimdiem vecmāmiņa piepravīja mājās. Manas pašas pirmais darbs bija baltas zeķītes ar zilām strīpiņām.
Mamma strādāja 3. piejūras meliorācijas pārvaldē, gadiem attīrīja grāvjus no krūmiem. Priekšnieks atzina: kur Elza strādājusi, tur pārbaudīt nav jāiet. Tēvs bija celtnieks, namdaris un mehāniķis vienā personā, uzcēla Salacas lašu mazuļu zivjaudzētavu. Tas objekts diemžēl tagad ir izputējis. Tētis kādu laiku bija arī darbmācības skolotājs. Nevienā skolā nebija iemācāms tas, ko viņš prata uzmeistarot: darbarīkus, logu rāmjus, grebtus un virpotus koka traukus un svečturus. Cilvēki viņam nesa remontēt pat pulksteņus! Tās visas bija Dieva dotas prasmes. Mēs, meitas, darbu pie ēvelsola vērojām, acis nenolaižot. Pašas iemācījāmies vismaz grābekļu kātus uztaisīt un zaru slotas sasiet – ar kāju cieši pieminot un savirpinot, lai nejūk ārā.
Mērniekos 1960. gados bija kārtīga astoņgadīgā pamatskola. Kāda šajā mācību iestādē valdīja disciplīna un cieņa pret skolotājiem! Nekādas pretīrunāšanas! Pēc pamatskolas tālāk mācījos Salacgrīvas vidusskolā, un arī tur stingru skolotāju netrūka. Pat pie mūzikas skolotāja Pētera Meļņa nošpikot nevarējām – kontroldarba laikā klasē ne lapiņa nedrīkstēja nočaukstēt! Ievērojamu mūziķu biogrāfija mums smalki bija jāzina no galvas.
Pēc vidusskolas izvēlējos Rīgas 1. tehnisko sakaru skolu, dzīvoju skolas kopmītnēs Maskavas ielā. Mērnieku pastā tiku redzējusi, cik apskaužami veikli telefonistes pāsprauž puļķīšus, lai notiktu sarunas. Tomēr par telefonisti un telegrāfisti vecajā pastā, kur tagad Limbažu muzejs, pastrādāt neko ilgi nepaguvu. Nāca pasaulē meitiņa, atgriezos uz dzīvi Mērniekos. Tad vairākus gadus, fasējot kārbās un kastēs zivtiņas, pelnīju maizi Salacgrīvas Brīvajā vilnī. Kad krastā vilka lielos lomus, strādājām caurām naktīm. Atnāca mīlestība, piedzima vēl divi bērniņi, bet palīdzību un morālu atbalstu no bērnu tēva nesaņēmu…
Ceļš no sanitāres par māsu palīgu
Jaunākajam bērnam bija pusotra gada, kad sāku atkal strādāt. Ivetiņu vēl paspēja paauklēt mana vecmāmiņa: iesēdināja savos linu brunčos un šūpināja kā ķengurēnu. Par visiem trim maniem mazuļiem rūpējās mana mammīte. Kad mani paaicināja darbā Ainažu bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā, uz turieni, pateicoties autobusiem, varēju izbraukāt. Vecajā slimnīcas ēkā nostrādāju gadus 20. Viegli negāja. Mums bija astoņas grupas vecumā no astoņiem līdz 18 gadiem. Kad grupā 15 bērni, tur visu laiku bija ko uzmanīt. Visi apģērbjami, paēdināmi, ārā izvedami, gulēt noliekami. Cik tur vajadzēja – kāds izsita logu vai sadarīja ko citu pavisam neparedzamu…
Un tad manā dzīvē notika vērtīgs pagrieziens – radās iespēja pieteikties Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un apgūt māsas palīdzes profesiju. No Ainažiem bijām vesels pulciņš – gandrīz visas, ar kurām strādājām kopā. Braucām uz Rīgu, lektori ieradās arī pie mums.
Kas tas mefiks tāds par zvēru?
2007. gadā ar diplomu kabatā gāju pieteikties darbā Limbažu slimnīcā. Izlūkgājiens bija īss, laikam jau sekmīgs, jo mani drīz norīkoja darbā uz reanimācijas nodaļu. Tur tik daudz redzēju, uzzināju, iemācījos, darīju! Kustība bija liela, nenobijos. Dažubrīd gan iesākumā apjuku, kad mani, piemēram, sūtīja atnest mefiku… Žēl, ka slimnīcu reorganizēja. Bez darba nodzīvoju trīs mēnešus, kursos pamācījos datorprasmes. Tas bija kas jauns, bet ne mans. Un tad – kāds prieks – aicināja darbā uz ķirurģijas nodaļu! Darba slodze un diennakts dežūru skaits pamazām pieauga. Tagad nodaļā esam piecas māsu palīdzes. Jau 17 gadu esmu pamīšus kopā ar lieliskām medmāsām Vivitu, Andu, Maiju un Dagniju. Katra dežūra ir atšķirīga, dažu nakti kājas atpūtināt varu labi ja stundiņu. Lielisks palīgs, kas palīdz paturēt vaļā acis, ir krustvārdu mīklu žurnāli, tie man glabājas darba skapītī.
Mana vasaras oāze ir dārziņš Limbažu nomalē. Rozes vien ir 38 šķirnes, sastādīts daudz skujeņu – to, kas stiepjas garumā, ne platumā. Siltumnīcā izaug gurķi un tomāti, dobītēs sīpoli un ķiploki, pārējā teritorija ir puķēm un mauriņam. Pietiek vietas arī mazbērniem un man pašai, kur izkustēties. Gaidīt gaidu pavasari, kad visās malās izlien sniegpulkstenītes un krokusi, tulpes un narcises. Jūlijā baznīcas lilijas piesmaržo visu dārzu. Esmu kristīta Limbažu pareizticīgo baznīcā, par tādu soli izšķīros vien pirms gadiem 15, arī visi manējie ir kristīti. Pati mūsu baznīcā ieeju ik pa laikam, aizdedzu kādu svecīti aizgājēju piemiņai vai atnesu mājās. Ticu gan Dievam, gan Liktenim. Katram mums ir sava Liktens grāmata, paši arī palīdzam tās lapas pāršķirt. Tādas lietas nav vienkārši noformulējamas…
Mans prieks un lepnums: Iveta, Zane un Voldemārs
Sākšu uzslavas ar pastarīti. Voldemāram Mērnieku skoliņā ļoti labi padevās matemātika, Ainažos – nu galīgi nekādā jēgā. Skolotāja mani pat brīdināja: – Ne no šīs skolas ārā, ne citā iekšā jūsu dēlam netikt! Bet viņš eksāmenu nolika vislabāk, izstudēja, tagad ir veikala Rimi direktors Pierīgā. Sieva Līga arī stādā Rimi, viņiem aug Sofija un Karlīne.
Zanītei pēc augstskolas viena vienīga darbavieta – Nodarbinātības valsts aģentūra. Vīrs Artūrs ir IT projektu vadītājs, biznesa analītiķis. Viņiem ir meitiņas Elīza un Alise. Elīza vienlaikus ar pamatskolu pabeidza mākslas skolu, tagad mācās Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā. Alise dejo, bet Elīza dzied – abas pērn piedalījās Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.
Iveta izmācījās par medmāsu. Strādājot Gaiļezera slimnīcas onkoloģijas nodaļā, neklātienē izstudēja juristos, tagad strādā Labklājības ministrijā. Mans vecākais mazdēls Kārlis, Ivetas dēls, – studē Rīgas Tehniskajā universitātē, piestrādā Tildē, apmāca robotus. Kārlis ir arī zemessargs – aizvadītajā rudenī piedalījās mācībās Namejs.
Mūsu saime ārpus jubilejām pavisam noteikti satiekas Limbažos Māras dienā un Mātes dienā. Vasarā salidojam Ainažos, kur interesantu tradīciju piekopj mazdēls Kārlis: pabeidzis kārtējo kursu augstskolā, pulcina kopā radiņus. Pie Zanes vīra radiem Jelgavā arī mums iemesls sabraukt – tur dārzā ir baļļa ar ūdeni no artēziskās akas. Es tajā iegremdējos un iesildu viena no pirmajām.
Rūdīšanās āliņģī sākās kā joks
Iveta Ainažos jūrā peldas pat vēlā rudenī, Rīgā dzīvojot – Daugavā. Man viņa bieži atsūta kādu fotoilustrāciju. Kad iznāk, meita aiziet arī uz Lielezeru. Reiz viņa man izteica pamatotu aizrādījumu: – Tev tik tuvu ezers un tu to neizmanto?! Bet man pat jūnijā tur par aukstu! Iebrienu līdz potītēm un žigli pagriežu peldētājiem muguru. 2020. gada 7. jūnijā, to datumu neesmu aizmirsusi, devos slapināties tikai tālab, lai uzņemtu foto un nosūtītu bērniem. Bet bildes gribējās uztaisīt arī jūlijā, augustā, septembrī… Reklāmas kampaņa, izrādās, deva man spēkus pat oktobrī un novembrī. Viss turpinājās: uzsnieg un uzsalst, bet es vēl joprojām varu dzīva tikt no ezera un pat āliņģa ārā. Tagad dodos uz Lielezeru katru dienu. Vienīgie izņēmumi – kad lietus gāž ar spaiņiem, slapjai kā vistai ezermalā galīgi netīk uzturēties. Sīkais lietutiņš gājienu netraucē. Un sals arī ne, jau gadiem. Kas traucē? Ja nu vienīgi peldkostīms, bet laikā, kad eju ezerā – visbiežāk pirms sešiem no rīta – tērpties kostīmā nav nekādas vajadzības. Rūdīšanās tiešām ir kā atkarība, ļoti apsveicama atkarība.
Salacas krastā dzimušo Mārīti intervēja
Anita MELLUPE
