Limbažnieka dr. Ērika Laimoņa BALTALKŠŅA ģimenei liktenis sagādājis daudzus pārbaudījumus. Otrā pasaules kara bēgļu gaitās ģimene nonāca Vācijā, tur trīsgadīgais Ēriks smagi saslima ar plaušu karsoni. Mediķis māti mierināja: – Labi, ka jums ir vēl divi dēli… Puisēns izdzīvoja un ģimenei laimējās neaizklīst pasaulē, tikt atpakaļ Latvijā. 1949. gada pavasarī, kad jaunākajam dēlam bija septiņi gadi, Baltalkšņus deportēja uz Tomskas apgabalu, tuvu Polārajam lokam. Obas pietekas, bezvārda upītes, krastā māmiņa nezaudēja sapni: ģimenē vienam jābūt dakterim! Tagad, 82 gadu vecumā, Ē. L. Baltalksnis joprojām strādā, turklāt īpašā medicīnas nozarē – anestezioloģijā-reanimatoloģijā.
Raibais dzīves stāsts īsā pārstāstā
– Atceros, kā 25. marta rītā mammas draudzene Anna Rudzīte, kura izvedamo sarakstos nebija, lielās istabas kaktā sameta kādas līdzi nepaņemamas mantas. Izvedējiem pieleca, ka tās nu viņiem ies gar degunu, un pēdējā brīdī pavēlēja uz staciju taisīties arī Annai. Pēc atgriešanās no Vācijas dzimtajās mājās iekšā nebijām tikuši – mitinājāmies pie mana krusttēva Harija Elma. Harijs par izvešanām zināja, pamuka mežā un pēc tam astoņus gadus nodzīvoja nelegāli, bet tas ir atsevišķs stāsts. Tante Anna rakstīja uz dažādām PSRS instancēm un gandrīz neticamā kārtā viņa tika no Sibīrijas prom. Kā aizbildne viņa sagaidīja manus vecākos brāļus Jāni un Induli, kad Latvijā viņus atveda ar tā saucamo bērnu ešelonu. Es netiku prom, jo tajā laikā atrados slimnīcā Kargasokā, 100 km attālumā no mūsu Ustj-Tima sādžas.
Brāļiem Sibīrijā uzreiz bija jāiet skolā, Jānis kaut ko krieviski norakstīja no klasesbiedra. Puika samaksā pieprasīja Jāņa matemātiku, bet brālis neļāvās, jo tas taču katra paša interesēs – apgūt zināšanas! Drīz vien sodu, vienīgo kāvienu savā dzīvē, par brāļa principialitāti saņēmu es. Nolīgtais kauslis upes krastā, nost no citu acīm, ar dūrēm uzsita man zilumus, ko no mammas noslēpt neizdevās. Viņa situāciju noskaidroja. Otrā dienā Koļka, sitēja kūdītājs, atsedza pēriena izraibināto muguru un piedāvāja draudzēties. Sibīrijai Sibīrijas likumi. (Sibīriju atkal ieraudzīju 2017. gadā, kad turp aizceļoju kopā ar diviem Jāņiem – bērnības draugu un dēlu. Oba un pietekas bija mainījušas visu vietējo ģeogrāfiju.)
Polārā loka ēnā izdzīvoja strādājošie optimisti, ne tie, kas ietiepās komunistiem nevergot. Mamma slauca 10–15 govis un piedevām rēķināja kolhozniekiem algas. Tētis bija zvejnieks, bet, kad sādža dabūja kuģīti ar dīzeli, apkopa motoru. Kad ar dīzeli sāka ražot elektrību arī sādžas spuldzītēm, tēvs dežurēja vakaros, no rītā gāja uz upi. Reiz, atgrūžoties no krasta, kuģītis iegāzās Obā, tad arī abi nokļuvām slimnīcā. 4–5 metrus platās bezvārda upītes krasts bija bērnu rotaļu galvenā vieta, peldēt iemācījos bez mācīšanas. Zināju izglābšanās likumu: ūdenī nedrīksti krist panikā, dziļi jāieelpo un jāaiztur elpa, gan jau uzpeldēsi! Tā teicu arī savam dēlēnam Kārlim, bet Limbažu Lielezers viņu paņēma sev…
Mūsu dzimtas saknes
Piedzimu Ropažu Vāverkrogā pie Kangaru kalniem. Visi trīs brāļi nācām pasaulē mājās, daktere-akušiere dzemdētājai dzīvoja klāt nedēļu pirms radībām. Es, jaunākais, ierados 1942. gadā. Mamma Herta Lilija bija saimnieka meita. Ar tēti sapazinās, kad viņš, Kampes privātautobusa šoferis, gadiem veica reisus maršrutā Madliena–Rīga. Autobuss ripoja cieši garām Vāverkroga fasādei, kas bija vien dažu metru attālumā no lielceļa. Tētis bija ļoti sirsnīgs un izpalīdzīgs, turklāt tolaik autobuss piestāja, kur vajadzīgs, ne pieturvietās. Šoferis ar pasažieriem satikās un draudzējās. Tēvam patika atkārtot stāstu: pie autobusa pienāk puisēns ar latu rociņā un lūdz viņa krustmātei nopirkt kaut ko no drēbēm, turklāt dāvanu arī piegādāt. Šoferītis, protams, piemet kādu naudiņu no savas kabatas, nopērk šallīti un lūgumu izpilda. Maniem nākamajiem vecākiem nācās cerēties ilgi, jo vectēvs savu vienīgo meitiņu negribēja atdot bezzemniekam. Vecākais dēls māmiņai piedzima 39 gadu vecumā.
Tētis Žanis Arvīds Baltalksnis bija no latviešiem, kuru senči 19.gs. apmetās Altajā, kur deva zemi. Viņu kuplā ģimene atgriezās brīvajā Latvijā, bet iekopto zemi un ēkas līdz paņemt nevarēja. Žanis bija vecākais brālis sešām māsām, vecāki pāragri nomira. Jaunākajai – Ausmiņai – bija tikai četri gadi, kad viņu audzināšanā pieņēma 20 gadus vecais brālis. Rūpējās par pastarīti kā tēvs, kādu laiku pat algojis klavierskolotāju.
Vāverkrogs atrodas Ērgļu ceļā, intensīvās karadarbības dēļ mums bija jāmūk. Mudināja mātes brālis mācītājs Jānis Nusbaums, kuram ateistu zemē palikšanas nebija. Kopā aizkūlāmies uz Kurzemes katlu un tālāk uz Vāciju. Onkulis vēlāk izceļoja uz Ameriku (nevaru nepieminēt tur izaugušo brālēnu Pauli Lazdu, vēsturnieku, mūsu Okupācijas muzeja dibinātāju). Mēs atgriezāmies Latvijā. Arī tas piedzīvojums, paldies Dievam, beidzās laimīgi, jo pa taisno kā daudzi citi varējām nokļūt kādā Krievzemes komjauniešu jaunceltnē.
Trīs mammas un sapnis par ārsta profesiju
Mamma Herta mācīja nepagurt un iet uz mērķi, jau Sibīrijā piekodināja zubrīties un dzimtenē atgādināja: – Dēliņ, tev jāmācās vislabāk, jo uz tevi kā represēto skatīsies citādāk! Tieši tā notika. Medicīnas institūtā pirmajā reizē mani neuzņēma, iestājos pēc obligātā karadienesta. Tanku bataljona mācībās ar ātrumu 60 km/h man nācās apbraukt visu Sāremā.
Interese par medicīnu nepārprotami sākās ar manu krustmāti Beatrisi Freibergu – otro mammu. Arī viņu deportēja, turklāt no Medicīnas institūta auditorijas lekcijas laikā. Pie studentes uz Sibīriju brīvprātīgi aizkūlās viņas māmiņa. Beatrise turpināja studijas Tomskā, sāka strādāt. Latvijā atgriezusies, specializējās neiroloģijā. Mamma krustmāti man nenogurusi minēja par piemēru: Beatrise bērnībā bija smagi izslimojusi bērnu trieku – tikusi fiziski, bet ne garīgi salauzta.
Pēc Ropažu vidusskolas absolvēšanas jau nākamajā dienā iestājos darbā par sanitāru Rīgas 1. slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Uz operāciju zāli pa koridoriem ratiņkrēsls ar slimnieku bija jāizstumj caur 4–5 abpusēji virināmām durvīm. Ja netiec cauri pietiekami veikli, var dabūt belzienu pa muguru vai piedzīvot citādu ķibeli. Tieši tad un tur guvu mūža atklāsmi – ārstam jāzina, ko nozīmē būt slimniekam, jāsaprot, kā viņš uztver situāciju. Reiz pēc kārtējā sportiskā skrējiena mani pārsteidza pacienta bažīgais jautājums: – Kāpēc jūs tā steidzāties, vai ar mani noticis kas ļoti ļauns?
Vēl nedaudz jāatgriežas pie Sibīrijas. Annas tante no Sibīrijas Rīgā sagaidīja arī mani: atceļoju viens, bez pieskatītāja, man jau bija 13 gadu! Mamma Herta ceļam iesaiņoja 11 vārītas olas un maizi, nebadojos. Vilciens kavējās, tālab Anna stacijā, mani gaidot, nīka divas dienas. Viņa dzīvoja un strādāja Zaķumuižā, bet mūsu ģimenei īstas pajumtes vēl nebija ilgi. Pie tantes mitinājos visus studiju gadus, kopmītnes jaukumus neiepazīdams. Tante nakšņoja virtuvē, mani guldināja istabiņā. Vecāki pēc Sibīrijas savās mājās beidzot tika iekšā tikai tad, kad vietējie pierunāja varasvīrus: – Nu, atdodiet taču Baltalkšņiem atpakaļ viņu krogu! Starp citu, Zaķumuižā arī turpināju dejot tautisko deju kolektīvā. Nespēju atmest ar roku dejai arī Limbažos. Modris Āboltiņš, pirmais dresētājs, mūsu kolektīvu iedēvēja par klimpoņiem, smalkāki nosaukumi nāca vēlāk. Pēc tam, kad vairs nebija Annas tantes, par mani turpināja rūpēties tēvamāsa Ausma, tā man dzīvē ir ar mammām paveicies!
Anestezioloģijas izaugsmes liecinieks
Gribēju kļūt par ķirurgu, bet ļoti trūka anesteziologu, dr. Georgs Andrejevs izveidoja studentu grupu. Tolaik iemidzinātājas bija anestēzijas māsas: pilināja uz marles ēteri, ko ieelpoja pacients. Pirmais narkozes iespaids uz slimnieku bija uzbudinājums. Zīmējums par šo situāciju bija ļoti komisks: māsa, starp kuplām krūtīm nofiksējusi nemierīgā pacienta galvu, ar vairākām rokām pilina ēteri, mēra spiedienu un skaita pulsu. Ēterim bija labas īpašības, tas dzina, bet nepastiprināja sirdi. Preparāts ftorotāns vairs nebija jāpilina vaļēji, nekairināja elpošanas ceļus, operējamais aizmiga bez uzbudinājuma. Šodienas medikaments propofols der visām vecuma grupām. Pacients pamostas ar skaidru galvu – it kā vispār nebūtu aizmidzis. Allaž atceros dr. Andrejeva ieteikumu: – Ja pacients baidās no narkozes, atlieciet operāciju uz kādu laiku vai piedāvājiet citu anestēzijas veidu. Neesmu praktizējis vienīgi elektrisko anestēziju.
Mana pirmā darba vieta bija Aizputē, tur ļoti tiku gaidīts, pat ar dzīvoklīti. Taču pēc pieciem darba gadiem, lai paliktu šajā amatā, man piedāvāja stāties partijā. Nepiekritu. Mans vecākais brālis, speciālists ar augstskolas izglītību, biogrāfijas dēļ ik pēc pieciem gadiem tika mētāts no vietas uz vietu. Tāds bija daudzu represēto liktenis. Ārstu konferencē liktenīgi satiku sibīrieti Jāni Bernartu, Lēdurgas dakteri. Viņš zināja, ka anesteziologs ļoti nepieciešams Limbažos. Te dzīves apstākļi bija labi uzreiz un uzlabojās vēl, ar laiku pie sevis paņēmu un ārstēju, kā tas bija paredzams, mīļos vecākus.
Anesteziologs ilgi bija neredzamā persona, operācijas lauri tika ķirurgam. Pirms monitoru ēras sirdsdarbības ātrumu un arteriālo spiedienu noteica tikai ar pirkstiem. Sākot ārsta praksi, elpināšanas gumijas maisu gadiem pumpēju ar roku, pārpūles dēļ plaukstu nācās operēt. Garajā praksē piedzīvots arī tāds gadījums, par laimi vienīgais, kad jaunkundze noprasīja: – Vai tik jūs man pratīsiet iedot to anestēziju?! Un pēc operācijas: – Vai tik man kaut ko lieku neizgriezāt?…
No Limbažiem uz Talsu slimnīcu pats pie sava auto stūres braukāju vairākus gadus. Talsos reiz ieminējos par benzīna ieliešanu no slimnīcas budžeta. – Ko jūs iedomājieties?! – man atteica. Noskaišos reti, bet toreiz aizgāju. Mani uzaicināja darbā Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība. Tagad tiešām jūtos kā ārsta kungs – mani paņem un pieved no durvīm līdz durvīm. Ceļš Limbaži–Valmiera–Smiltene–Gulbene–Balvi paiet kā ekskursijā, vērojot saullēktus, pārdomājot dzīvi. Ir piedzīvots līdz 10 dežūrām mēnesī, tagad esmu to skaitu samazinājis uz 3–4–5. Limbažos plānveida operācijās un manipulācijās strādāju līdz 10 anestēzijām dienā. Man vēl nekad nav bijis tā, ka šodien negribētos iet uz darbu. Darbs un pārliecība, ka esmu vajadzīgs cilvēkiem, dod tādu gandarījumu! Un mājup arī kājas nes ar prieku.
Likteni Dievs dara
Dieva atbalstu jūtu nemitīgi. Ticu no visas sirds, prāta un spēka. Kad jau pieaugušā vecumā biju nokristījies, reiz puskrēslā un sniegā Tūjas–Limbažu ceļu man šķērsoja mežacūku bars. Kādas 10 vismaz! Bet divas vēl mīņājas labajā pusē. Kā citādi, ja ne ar manas ticības spēku, izskaidrot, kālab tās divas kavējās mesties pakaļ baram, man zem riteņiem, aizraujot mani grāvī? Arī visādi bīstamie momenti Sibīrijā pārvarēti ar Dieva žēlastību. Pateicoties mammas lūgšanām un klusām dziedātajai Tuvāk pie tevis, Dievs… Latvijā no Sibīrijas pārrados kā tuberkulozes slimnieks, bet izveseļojos. Mans kopīgais darba stāžs ir 105 gadi, medicīnā esmu jau 65 gadus. Mums kopā ar otro sievu Nadeždu ir 10 bērni un 16 mazbērni. Pieticis spēka visus izskolot, viņiem pašiem netrūka intereses izmācīties Limbažu mūzikas skolā un apgūt lietderīgus amatus. Manējie strādā gan Limbažos, gan Rīgā, gan ārvalstīs. Savus dzīvesstāstus lai viņi raksta paši, šeit nosaukšu tikai Baltalkšņu uzvārdā dzimušos: Ilze, Zane, Ģirts, Kārlis, Dāvis Paulis, Ēriks Daniels, Jānis Dainis, Herta Marija. Diplomēta vijolniece ir Zanīte. Prieks, ka tālāk tiek nests manas māmiņas un arī mans vārds. Turklāt krustmeita Inese pacentusies apkopot mūsu dzimtas koku.
“Sibīrieti” Ēriku Baltalksni ar lielu interesi uzklausīja “sibīriete”
Anita MELLUPE
