Saruna ar Normundu ĶIETI
Nākamnedēļ kādreizējais limbažnieks Normunds ĶIETIS svinēs divus svētkus – savu vārda un Limbažu dzimšanas dienu kopā ar pilsētas iedzīvotājiem un viesiem. Viņš ir viens no mūziķiem, kurš uzaicināts dziedāt astoņsimtgades svinību koncertā Mēs nāk no Limbažiem Burtnieku kvartālā sestdien, 5. augustā, pēc pulksten 12. Viņš joprojām gana regulāri sastopams Limbažos, jo šeit apciemo mammu un sievas Ilonas vecākus. Dzīve ir tik steidzīga, ka atbraukt tāpat vien parasti neizdodas. Tie, kuri vēlas viņu sastapt, lai pārmītu kādu vārdu, visbiežāk noķer Normundu pēc kāda koncerta vai veikalā top!. Ašu iepirkšanos gaviļnieks vairs neplāno, jo ierasti sastop vismaz trīs četrus paziņas. – Šīs satikšanās ir ļoti sirsnīgas un siltas. Priecājos, ka cilvēki mūs atceras saistībā ar kaut ko pozitīvu, – viņš atzīst.
Normunds Limbažos nedzīvo kopš 2002. gada. Vai joprojām jūtas tiem piederīgs? Sarunbiedrs atbild: – Ja man prasa tieši, kas es esmu, tad noteikti nesaucu sevi par rīdzinieku, lai gan tur esmu nodzīvojis 22 gadus. Sirds saites ar šejieni ir ciešākas nekā arī Neretu Sēlijā, kur pavadīti pirmie dzīves gadi. Arī Salacgrīva nav vienaldzīga, jo tur izveidojās grupa Lauku muzikanti, kas pastāv jau vairākus gadu desmitus.
Limbažos pavadītais laiks bijis īpašs. Kopš 10 gadu vecuma Normunds mācījās Limbažu 1. vidusskolā. Tas ir neaizmirstams posms jebkura cilvēka dzīvē. Vēlāk viņš pats kļuva par skolotāju, pametot apgūto inženiera profesiju, kas nebija sirdij tuva. Dzīve nolika visu pa vietām, viņš sāka mācīt vācu valodu jaunuzceltajā Limbažu 3. vidusskolā, kur strādāja arī Ilona. Abi bija jauni, cerību un enerģijas pilni. – Tas bija spilgts, piepildīts un emocionāls laiks. Bija mazāk priekšrakstu, darbā varēja daudz eksperimentēt, strādāt radoši. Tika sasniegti arī labi rezultāti, – vērtē sarunbiedrs.
Viņš joprojām māca vācu valodu, bet Ilona matemātiku un loģiku – abi ir privātskolotāji. – Mums katram mājās ir savs kabinets, viņa strādā turpat aiz sienas, – atklāj sarunbiedrs. Vācu valodas skolotājam darba netrūkst. Normunds ir specializējies medicīnas darbinieku apmācībā. Ārsti grib apgūt valodu, lai dotos mācīties, praktizēties vai strādāt uz Vāciju, Šveici un Austriju. – Nekad nebūtu domājis, ka mani uzrunās par “Oberärzt” jeb latviski virsārstu, – pasmej pedagogs, kurš pats vācu medicīnas terminoloģiju apguva ar lielu aizrautību. Nu viens no viņa darba pienākumiem ir vāciski sūdzēties par dažādām kaitēm.
Daudziem vecākiem mūsdienās rodas jautājums – kādu svešvalodu labāk mācīties bērniem. Kurš var prognozēt, kurp viņu varētu aizvest darba gaitas, – uz Vāciju vai Itāliju vai kādu austrumu zemi? Patiesībā gan tad, ja cilvēkam kāda valoda kļūst vajadzīga, ar mērķtiecību to var apgūt arī gada līdz pusotra laikā. – Gadās taču arī tā, ka cilvēks sešus gadus skolā apguvis vācu valodu, bet neko nav iemācījies. Vai tam bija jēga? – spriež Normunds.
Mūzika joprojām ir nozīmīga viņa dzīves daļa. – Šovasar man nav bijis neviena brīva piektdienas vakara un sestdienas, – secina mūziķis. Šķiet, ka Lauku muzikanti ar katru gadu kļūst tikai pieprasītāki. Normunds joprojām komponē, paliekot pie principa, ka grupai jāspēlē savas dziesmas. Pirmā rodas melodija, tad atnāk piemēroti vārdi. Ja nerodas, viņš lūdz padomu Guntaram Račam vai Rasmai Petmanei. – Nav viegli uzrakstīt tekstu, ko nekaunoties var prezentēt publikai. Mēs neesam skaļrunis, kam cauri var laist visu, – lēš sarunbiedrs. Tālab vien, lai būtu saprotamāks un simpātiskāks auditorijai, viņš melodijās un dziesmu vārdos nevēlas kļūt vienkāršāks. Par laimi, grupā valda labs iekšējais klimats un gana liela vienprātība.
Atgriežoties pie vārdadienas tēmas, Normunds zina teikt, ka mamma sākumā gribējusi viņu saukt par Armandu, bet viņas draudzene pasteidzās tā nosaukt savu dēlu. Tad viņš gandrīz kļuvis par tēva iecienītā dziedātāja Frenka Sinatras vārdabrāli. Tomēr beigās vecāki palika pie Armandam līdzīgā Normunda. Svētkus ierasti svin kopā ar vecākās meitas Kristiānas ģimeni, jo arī tajā ir jūlija gaviļnieki. Viņai ir veiksmīga karjera finanšu un banku jomā, ir precējusies un audzina trīs dēlus – Jēkabu (11), Kārli (9) un Bruno (6). – Visi trīs ir sportiski džeki ar ļoti gaišām galvām. Viņiem patīk skaitļi, – stāsta sarunbiedrs. Jaunākā meita Paula jau padsmit gadu dzīvo netālu no Londonas, Gilfordā, kur studēja mūziku. Viņa strādā par vokālo pedagoģi, pasniedz vijoļspēli un nedēļas nogalē koncertē ar savu grupu.
Limbažu svētkos Normunds sola izpildīt dziesmas, kurās rodamas patīkamās, gaišās sajūtas, kas saistās ar Limbažiem. Viņš šejieniešiem vēlas teikt paldies par kopābūšanu un skaistajām atmiņām.
Linda TAURIŅA
