Saruna ar Jāni LEJIŅU
Jānis LEJIŅŠ ir viens no labākajiem vēstures romānu autoriem latviešu literatūrā. Viņa pildspalvai pieder tādi slaveni darbi kā romānu triloģija Zīmogs sarkanā vaskā (izdota jau sešas reizes), Kamera obskura un citi. Jānis ir dzīvojis mūspusē, mācījies skolās Limbažos un Lādē. Viņa darbiem raksturīgs plašs, aizraujošs vēstures notikumu klāsts un perfekti plūstoša valoda, rakstnieks spēj uzburt aizraujošu un fantastiski interesantu pasauli. Ar literātu par dzīvi, darbu un iedvesmu sarunai laiks tika atlicināts dienā, kad viņš kopā ar sievu – režisori Virdžīniju Lejiņu – viesojās pie Limbažu pensionāru biedrības.
– Cik ilgu laiku no sava mūža esat pavadījis Limbažu novadā?
– Biju divgadnieks, kad vecāki pārcēlās uz Teteru mājām apmēram divus kilometrus no Puikules muižas. Bet dzimis esmu Ķēčos, Nītaures pagastā. Tēvs no dzīves aizgāja, kad man bija seši gadi, palikām trīs puikas, māte mūs aizsūtīja mācīties uz Iecavas internātskolu. Vasaras pavadījām pie mātes. Kad man bija aptuveni 12 gadi, pārcēlāmies uz citu dzīvesvietu netālu no Nabes, tur nodzīvoju līdz 17 gadu vecumam.
– Kad iemācījāties lasīt?
– To es ļoti labi atceros – piecu gadu vecumā. Mums tēvs uzdāvināja skaistu bilžu grāmatu par Runci zābakos. Mācību metode bija ļoti vienkārša: tēvs nolika aiz loga velosipēdu, tas mums ar brāli bija deguna priekšā, un, kamēr nebija izdarīts uzdotais, tikmēr uz velosipēdu varēja vien skatīties. Metode bija iedarbīga, sāku ātri vien lasīt. Šis ieradums mani pavadījis visu dzīvi. Atceros, internātskolā bija teju vai armijas reglaments, gaismu vakarā nost un gulēt. Bet biju sadabūjis kabatas bateriju un zem segas lasīju.
– Vai atminaties brīdi, kad jūs apciemoja rakstīšanas impulss?
– Smieklīgi, bet tas bija, šķiet, 3. klasē. Skolā tika uzvests ēnu teātris, izmantojot izgrieztas papīra figūriņas. Sagadījās tā, ka man skolotāji uzdeva rakstīt tam sižetus.
– Vai jums palikuši atmiņā Limbažu skolotāji?
– Internātskolā mācījos līdz 7. klasei, 8. pavadīju Lādes skolā, 9. – Murjāņu internātskolā, bet 10. klasi Limbažos. 11. klasi pabeidzu vakarskolā Rīgā. No Limbažiem palicis atmiņā fizikas skolotājs – tāds slaids, jauns vīrietis, kurš mācīja fiziku un arī iepazīstināja ar dažiem džentlmeņa stila principiem, piemēram, to, ka žaketei nedrīkst aizpogāt apakšējo pogu. Bet varbūt tas bija Murjāņos.
– Kad dienasgaismu ieraudzīs jūsu nākamais romāns?
– Vai, to gan nezinu. Droši vien kādi trīs gadi atkal paies.
– Jums jau ir idejas par jaunu sižetu un romāna galvenajiem varoņiem?
– Runājot par rakstniecību, jāteic, ka var izdomāt sižetu, bet jānāk kādam impulsam, jāsagaida brīdis, kad materiāls sāk dzīvot. Tad iedomātie personāži atdzīvojas, sāk rosīties. Tehniski, protams, daudz ko var izdomāt: varonis piedzimst, iet skolā, kaut ko dara… To var rakstīt, bet tas ir garlaicīgi. Jāpanāk, ka romāna tēli sāk dzīvot savu īpašo, oriģinālo dzīvi. Tiem nav jābūt nezkādiem aizraujošiem notikumiem, jo ir taču daudz mirkļu, kad it kā nekas nenotiek, bet ainas tomēr iespiežas dziļi atmiņā. Tās ir neaizmirstamas, pateicoties emocionālajam fonam un īpašām sajūtām.
– No kurienes pie rakstnieka ierodas iedvesma?
– Iedvesma prozaiķiem, šķiet, ir mīts. Protams, rakstnieku vada iedvesma, tas ir skaists mirklis, kad pēkšņi kaut kas it kā piedzimst, bet tad sākas elles darbs. Ar iedvesmu neko neuzrakstīsi. Mirklis jānotver, ar to jāstrādā, smagi un ilgi jāstrādā. Ar valodu jāmēģina pateikt, ko jūti, jācenšas izraisīt emocionālu pārdzīvojumu lasītājam. Jo literatūrā, kā jebkurā mākslā, svarīgākais ir jūtas un līdzpārdzīvojums.
– Viktors Igo teicis, ka tekstus diktējis Dievs, viņš tikai pierakstījis…
– Tas nāk tad, kad rakstnieks jau ir it kā iekšā romānā, viņa pasaule sāk dzīvot un nav pat īsti skaidrs, no kurienes nāk notiekošais. Bet līdz tam vajag prast nodzīvot, sagaidīt šādu brīdi. Daudzreiz sēžu pie romāna, jau noguris un nomocījies, un tad pēkšņi ierodas viens teikums. It kā pilnīgi nekādas saistības ar iepriekš uzrakstīto, bet tu tam pieķeries, valoda kaut kur ved. Tad rodas tas, ko lasām, un tas reizēm ir apbrīnojami labs teksts. Pēc daudziem gadiem, paņēmis rokās savu grāmatu, atšķiru kaut ko un esmu izbrīnīts – cik labi teikts!
– Tā ir taisnība, ka romānus rakstāt ar pildspalvu?
– Jā, visu mūžu, citi cilvēki ievada tekstus datorā. Tikai pēdējā laikā ar pildspalvu rakstu uzmetumus, pēc tam datorā – taupu roku. Esmu kādreiz iedomājies, ka varētu izmantot diktofonu, taču līdz tam vēl neesmu nonācis. Reizēm man grūti nosēdēt pie galda, esmu rakstījis pat guļus. Ir tāda īpatnēja lieta, sevišķi ar pildspalvu rakstot: es radu daudz uzmetumu. Uzrakstīto un atsijāto lapu attiecība ir aptuveni viena pret 10, jo vajag panākt to sajūtu, ka valoda plūst kā medus, kam ir bieza un patīkama konsistence. Un to var panākt, tikai rakstot ar vienkāršu pildspalvu.
– Vai romānu sērijai Zīmogs sarkanā vaskā varētu būt turpinājums?
– Nē, esmu jau mudināts to turpināt, un, iespējams, tas būtu populārs. Man pēc darba ir sakrājušās vairākas atvilktnes ar roku rakstītām piezīmēm. Varēju droši turpināt, bet es šo ceļu esmu jau nogājis, man nepieciešams kaut kas cits. Katra grāmata ir pilnīgi cita tēma. Zīmogs ir viena opera, nākamā grāmata bija Kamera obskura, kas ir stāsts par vienu baltvācu muižnieci. Tad bija Vīrieša sirds, pēc tam kopā ar Džīnu (rakstnieka dzīvesbiedre Virdžīnija) uzrakstījām grāmatu Straupes pilskungi. Tas ir zināmā mērā humors, bet ne tikai. 2024. gada romāns Dieva dusmības bērni ir stāsts par kādu Vidzemes mācītāju un viņa ģimeni briesmu un pretrunu plosītajā 18. gadsimtā. Lēnums un pamatīgais darbs mazliet nāk man par sliktu kā rakstītājam, jo ir cilvēki, kas ik gadu spēj sacerēt pa romānam. Es to nevaru. Rakstīdams cenšos atminēt kādu noslēpumu, un process ir ļoti aizraujošs. Tas ir azarts, bet tad, kad man viss ir skaidrs… Esmu mēģinājis rakstīt vienkāršāk un ātrāk, bet tad kļūst garlaicīgi jau pēc 50 lappusēm.
– Vai vēsture ir zinātne?
– Pilnīgi noteikti – nē! Tā ir interpretācija. Kāds liels vēsturnieks sacīja, ka katra paaudze savu vēsturi raksta no jauna, jo tai brīdī uztver pagātni citādi. Piemēram, tā saucamā Indriķa hronika, uz ko mēdz balstīties, pētot Latvijas 13. gadsimta notikumus. Tas nav nopietni. Rakstot Zīmogu, izpētīju Rietumeiropas un Krievzemes vēsturi, juridiskās lietas un sapratu, ka Indriķa hronikai nevar uzticēties. Jo, pirmkārt, neviens nezina, kas un kad to ir uzrakstījis, gadskaitļi ir pielikti klāt, tā sakompilēta no vairākiem krietni vēlāk pārrakstītiem fragmentiem. Otrkārt, tā ir rakstīta kā uzvarētāja rīcības attaisnojums un slavinājums. Līdzīgi varētu būt, ja mēs mācītos Latvijas brīvvalsts vēsturi pēc Staļina īsā vēstures kursa. Bet daži vēsturnieki mēdz teikt, ka nekā cita mums taču nav. Es sniedzu savu interpretāciju, savu skatījumu un ievēroju principu, vai tā varēja būt, kā es rakstu. Neviens nopietns vēsturnieks nav man teicis, ka esmu blefojis. Izziņas procesā un vēsturē ir tā saucamais pirmās pogas likums. Proti, kā sapogāsi pirmo pogu, tā arī visas citas sapogāsies. Zinātnē to dēvē par paradigmu. Ja tās atšķiras, var strīdēties līdz bezgalībai.
– Zīmogu varētu nosacīti uzskatīt par to, kas aizpilda tukšumu. Tā ir jūsu vēstures versija?
– Jā, tā ir mana versija. Es ar humoru saku: kāpēc jūs domājat, ka Indriķa hronika ir labāka par Lejiņa hroniku? Tā ir tāla vēsture, kurā ir daudz nezināmo. Vistiešākās ziņas var sniegt arheoloģija, jo, ja izrok, piemēram, šķēpa galu, tas ir neapstrīdams atradums. Tomēr arheologs nevar pateikt, vai kaut kur citur nav aprakts zelta kronis. Var secināt, ka netālu no šķēpa gala varētu būt arī kaujas cirvis, un ir iespējams, ka tur reiz notikusi kauja, bet arī to droši apgalvot nevar.
– Vai kādreiz pēc Zīmoga sērijas romānu sižeta varētu tapt filma?
– Manā laikā tas, visticamāk, nenotiks. Trīs gadus esam cīnījušies, lai tādu uzņemtu. Idejas joprojām virmo gaisā, vēl pirms gada uzradās puiši ar savu filmēšanas piedāvājumu. Tas būtu liels un dārgs projekts. Ja grib nopietni uztaisīt īstu, labu kino, vajadzīgi baigie miljoni. Mums kādreiz iedeva desmit tūkstošus, izveidojām filmas klipu. Ar to arī viss beidzās. Toreiz vēl cilvēki bija atsaucīgi, piedāvāja filmēšanai zirgus, pie mums pieteicās folkloras grupas, vīri ar tērpiem. Tagad mēs to nerealizēsim, tur vajag jaunākas iekšas. Pašam ļoti bail no tā, ka kāds nepazīstams režisors uzrodas un nepareizi interpretē romānu. Mana sieva ir izcila režisore, viņai es uzticētos. Tad labāk lai ir un paliek grāmata, lai katrs cilvēks var visu iztēloties savā veidā.
– Kur top jūsu romāni?
– Jūrmalā, Mellužos, kur man ir fantastiska dzīve. Ar Džīnu esam kopā jau 40 gadus, dzīvojam uz ielas stūra – uz abām pusēm ir mežs, nav lielas burzmas. No rītiem vingroju un mazliet paskrienu pensionāru riksī, pavirpinu rokas.
– Vai ar rakstniecību var labi nopelnīt?
– Domāju, Latvijā ir ļoti maz rakstnieku, kuri tiešām var nopelnīt sev iztiku. Tie varētu būt iecienītu lugu un populāru dziesmu tekstu autori. Pārējie rakstnieki savu ikdienišķo maizi pelna citās nodarbēs.
Ar rakstnieku sarunājās Edmunds IMŠA
