Saruna ar Juri ROZENVALDU
Šodien sarunājamies ar politoloģijas profesoru un novadnieku Juri Rozenvaldu viņa mājās Skultē. Tēma – par un ap pašvaldībām, to lomu un funkcijām.
– Vai valstij vispār ir vajadzīgas vēlētas pašvaldības? Varbūt varētu iecelt profesionālus menedžerus, lai pārvaldītu reģionus?
– Ir dažādas sistēmas. Ir valstis, kur nav vēlētu pašvaldību. Piemēram, Francijā pastāv valsts administrācijas prefekti un prefektūras, kas pieskata reģionus. No otras puses – ir valstis, tostarp Latvija, kur pašvaldībām ir diezgan lielas tiesības. Var strīdēties, kāda sistēma ir labāka, bet pašvaldība ir starpnieks, starpposms starp nacionālā līmeņa valdību un iedzīvotājiem. Protams, ļoti svarīga ir pašvaldību efektivitāte, pildot savus pienākumus. Un tas, ar ko nodarbojas ministri nacionālā līmenī, ar to nestrādā pašvaldība. Īsā atbilde ir – jā, pašvaldības ir vajadzīgas.
– Pašvaldības veido partijas, un katrai ir sava programma. Kā vērtējat situācijas, kad partijas atkāpjas no saviem solījumiem vēlētājiem, veidojot koalīcijas ar citiem politiskajiem spēkiem, kuru programmas ir atšķirīgas?
– Tad izvirza argumentu mums nebija vairākuma. Latvijai ir viena īpatnība – partijas ļoti cenšas visu turēt savās rokās. Pie mums nav iespējami kandidāti no vēlētāju apvienībām, mums ir partijas.
– Kurās darbojas pusotrs procents iedzīvotāju…
– Tā ir cita lieta, vienu brīdi bija pat 0,9%. Tas nav mūsu trūkums, bet gan nelaime. Taču ir sava argumentācija. Partijas nodrošina kaut kādu pēctecību. Ir zināms, no kā prasīt atbildību. Bet, protams, 1% ir par maz.
– Cilvēku neiesaistīšanās ir politiskā apātija vai neticība?
– Varam runāt par mentalitāti un tradīcijām. Francijā demonstrācijas un protesti ir nacionālais sports. Francūži ir ielās, ja kaut kas notiek. Pie mums tauta tik paburkšķ. Cilvēki aktīvi neiesaistās, un mums ir samērā vāja pilsoniskā sabiedrība. Diemžēl latviešu mentalitātei pierasts arī kļuvis viss ir slikti. Ja šos cilvēkus aizsūtītu paklausīties, ko runā eksperti Eiropā, kļūtu skaidrs, ka mēs esam veiksmes stāsts. Pēc PSRS un komunisma sabrukuma trīs Baltijas valstis ir panākumu piemērs. Jā, mēs atpaliekam no tām, kas ir pirmajās rindās. 2004. gadā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, mēs bijām apakšā. Tagad esam augšā pēc daudziem rādītājiem – preses brīvības indeksa vai demokrātijas attīstības. Nekādā ziņā negribu teikt, ka viss ir kārtībā, taču nepiekrītu cilvēkiem, kuri ir pārņemti ar slikto un uzskata, ka jābrauc prom. Tās ir muļķības, lai gan mums bieži vien trūkst konstruktīvas pieejas. Starp citu, arī valdības līmenī ir ideju trūkums.
– Kāpēc pašvaldību vēlēšanās balso tik maz cilvēku un kas pie tā ir vainojams – tauta vai politiķi?
– Jā, cilvēki varēja aiziet, taču neaizgāja. Protams, vainīgi ir politiķi, jo viņi nav nodrošinājuši savu funkciju izpildi, nav darbojušies pietiekami pārliecinoši. Jāteic, ka uzticēšanās pakāpe nacionālā līmeņa parlamentam un valdībai Igaunijā un Lietuvā ir augstāka nekā Latvijā.
– Vai nepilsoņiem vajadzētu ļaut vēlēt pašvaldības?
– Te jārunā par vēsturi. Atcerēsimies 90. gadus… Igauņi deva tādas tiesības. Šīs vēlēšanu tiesības pašvaldībās kļuva par tādu kā svilpi, lai izlaistu lieko tvaiku. Es vienmēr esmu teicis, ka to vajadzētu. Bet pamazām nepilsoņu problēma pati par sevi aiziet, kļūst par paaudžu problēmu. Tie 10%, kas Latvijā ir nepilsoņi, ir cilvēki ļoti lielos gados. Taču tas nenāktu par sliktu. Viena no mūsu centrālajām problēmām – mēs nespējam atrisināt kaut cik saprātīgi mūsu attiecības starp etniskām kopienām. Piemēram, ir uzskats, ka mums nevajag sabiedrisko mediju raidījumus krievu valodā. Tas ne tikai neveicina sabiedrības sociālo saliedētību, bet gan ir šāviens sev kājā no valsts drošības viedokļa. Jautājums – vai cilvēks var saņemt sev tuvā valodā informāciju no valsts, kas ir ieinteresēta viņu uzrunāt? Igauņiem ir TV kanāls krievu valodā. Viņi Ukrainas kara laikā ir palielinājuši tam finansējumu. Cilvēks, ja viņš nesaņem informāciju no Latvijas Radio4, meklēs to citur. Mūsu tehnoloģiju laikmetā nav problēmu paklausīties kiseļovu un solovjovu.
– Pašvaldību deputātu kandidātu piedāvājumi ir līdzīgi – attīstīsim uzņēmējdarbību, palielināsim pabalstus, sakopsim vidi. Šīm programmām pietiktu ar vienu sarakstu. Kā panākt nacionālo vienošanos?
– Nacionālā vienošanās nevar būt tāda, ka mēs būsim laimīgi, kad mums būs viens saraksts. Politiskā konkurence ir normāla lieta. Nacionālā vienošanās būtu vajadzīga par darba principiem. Tie gan pamazām izkristalizējas. Piemēram, attieksme pret karu Ukrainā. Ir vajadzīgs konsensus attiecībā pret to. Tas ir jautājums par mums. Mēs esam nākamie. Jā, pasarg, Dievs, ja Krievija, teiksim, pakļautu sev Ukrainu, tas būtu ārkārtīgi bīstami visai Eiropai, jo divas pašreiz pasaulē kaujasspējīgākās armijas faktiski apvienotos.
– Viss, kas nav noticis, bet var notikt, ir spekulatīvi teorētisks pieņēmums…
– Baidos, ka tas nav spekulatīvi teorētisks. Mums jārēķinās ar tādu iespēju, tā ir ļoti reāla. Es ļoti ceru, ka tā nerealizēsies nekad. Varbūtība? Es teiktu – visdrīzāk nē. Bet nevar izslēgt, ka tā varētu būt, jo zēns, kas sēž Kremlī, ir dulls.
– Kas ir pašvaldību izlīdzināšanas fonds? Tās ir vienādas iespējas visiem vai valsts nevienmērīgas attīstības rezultāts? Rīga ir ekonomiskais centrs un dod šogad 138 miljonus eiro trūcīgajām pašvaldībām.
– Izlīdzināšanas fonda eksistence ir pareiza. Jautājums ir par proporcijām, cik tās ir taisnīgas. Jāsaprot, cik liels slogs Rīgai ir 138 miljoni, jo maksājums bremzē galvaspilsētas attīstību. Ja, piemēram, kāda pašvaldība saņem vairāk nekā 300 eiro uz vienu iedzīvotāju no izlīdzināšanas fonda, cik lielā mērā šī nauda palīdz un cik lielā mērā tā kļūst par apsvērumu, ka nevajag tik ļoti censties, jo līdzekļus saņemsim tāpat, bez piepūles? Ir jābūt līdzekļiem, kas palīdz pašvaldībai attīstīties, bet nepadara to par saņēmēju. Objektīvi Rīga ir izdevīgākā situācijā. Tā ir ostas pilsēta Latvijas centrā, ar attīstītu infrastruktūru, lielākā pilsēta Baltijā. Lauku pašvaldību iespējas attīstīties ir mazākas. Līdzīgs jautājums ir par to, cik lielu procentu no ienākuma nodokļa saņem pašvaldības. Nākamais Rīgai ārkārtīgi svarīgais jautājums: kur tiek maksāts ienākuma nodoklis – pēc dzīves vai darba vietas. Vai te vajadzētu būt kādam taisnīgam sadalījumam? Tas kaut kādā veidā jārisina attiecībā uz Rīgu un Pierīgas pašvaldībām. Kāpēc Mārupe ir tik bagāta? Tie cilvēki taču strādā Rīgā. Tas jārisina valsts līmenī.
– Kā pašvaldībai piesaistīt cilvēkus, kas ir galvenais resurss?
– Cilvēki ir tur, kur ir sociālā struktūra, kaut vai pasts. Tur, kur ir skola. Jauni cilvēki ar maziem bērniem meklēs vietas, kur viss ir pieejams. Tātad pašvaldībai, pirmkārt, jānodrošina ar sociālo infrastruktūru. Otrkārt, lai veidotu sociālo infrastruktūru, nepieciešama uzņēmējdarbības attīstība.
– Vai Jums ir bijusi kāda atmiņā paliekoša saskarsme ar Limbažu novada pašvaldību?
– Varu teikt, ka mūs uzklausa. Daudzus gadus šajā apkaimē bija meža ceļš. Paši atvedām varbūt divas kravas tā uzlabošanai. Padzirdējām, ka domē apspriež attīstības plānu un var iesniegt priekšlikumus, es uzrakstīju vēstuli. Pēc tam pašvaldība sakārtoja ceļa nogriezni, arī citus blakus esošos vietējos ceļus. Šķiet, viņi ielika to attīstības plānā. Ziemā ceļi ir izbraucami.
– Jūs esat Limbažu novada iedzīvotājs, kas pozitīvi vērtē pašvaldības darbu?
– Man nav pretenziju. Ja esmu pamanījis šeit kaut ko nepareizu, viņi to risina. Varu teikt domei paldies.
Edmunda IMŠAS teksts un foto
