Saruna ar umurdzieti Lindu SAVIELI
Dzīves gaitas katru aizved savos ceļos. Tā umurdziete Linda SAVIELE nesen beigusi Latvijas Universitātē maģistrantūru klīniskajā psiholoģijā, turklāt paralēli tai turpina apgūt jurisprudenci. Ikdienā viņa strādā resursu centrā Marta ar vardarbībā cietušām personām un cilvēku tirdzniecības upuriem.
Bērnību Linda pavadījusi Umurgā kopā ar mammu Džemu, tēti Armandu un māsu Ingu. Tur arī beigusi pamatskolu. – Saikne ar dzimto vietu, pateicoties vecākiem, ir saglabājusies. Viņi manās bērnības mājās joprojām pavada gandrīz katras brīvdienas, un tā nu arī daļa ģimenes svētku – Ziemassvētki, Līgo – aizrit Umurgā. Vēl turpat dzīvo mana vecmāmiņa Ruta, – stāsta sarunbiedre. Vidusskolas posms viņai aizritējis Jūrmalas Valsts ģimnāzijā. Gribējusi mācīties literatūras ievirzes, taču nonākusi matemātikas-fizikas klasē. Šis periods licies gana izaicinošs, jo, salīdzinot ar pamatskolu, bijis grūtāk izcelties ar augstām atzīmēm. Ārpus mācībām aizrāvusies ar dažādām aktivitātēm – spēlējusi volejbolu, dejojusi tautas dejas, dziedājusi korī un sākusi apgūt teātra spēli. – Gāju visur, kur mani pasauca, jo vēlējos draugus šajā lielajā pilsētā, kurā nevienu nepazinu. No tā visa esmu palikusi tikai teātrī – ar aktierspēli darbojos Jūrmalas teātrī un jauniešu teātra studijā «Eksperiments», ko izveidojām pēc vidusskolas beigšanas, – atklāj umurdziete. Teātris ir tas, kas ļauj aizbēgt no savām problēmām un izdzīvot citas personas dzīves fragmentu. Tā, kā smejoties un muļķojoties mēģinājumos, nekur citur nebūtu pieklājīgi, viņa atzīst.
Nedrīkst stāvēt uz vietas
Kā izlēmusi studēt psiholoģiju? Linda godīgi atbild, ka tas noticis intereses pēc, pat neesot plānojusi šajā jomā strādāt. – Gribēju labāk saprast sevi un citus. Domāju – pastudēšu kādu laiciņu un, kad kļūs par grūtu, iešu prom. Tā gluži nenotika. Otrajā kursā sapratu, ka gribu zināt visu iespējamo un iešu līdz galam, lai veidotu karjeru psiholoģijā. Zināšanas par cilvēka domāšanu, uzvedību un emocijām manī izraisīja atkarību, – viņa neslēpj. Kā studiju virzienu izraudzījusies tieši klīnisko un veselības psiholoģiju, jo patīk intimitāte ar cilvēkiem – būt viens pret vienu, sniegt drošu telpu un vietu visam, kas ar personu notiek, vienlaikus izmantojot zinātniski pierādītus rīkus, lai identificētu problēmas. Linda skaidro, ka klīniskā psiholoģija sevī ietver gan konsultatīvo daļu jeb sarunas, gan psihodiagnostiku jeb psiholoģisko izpēti un atzinumu gatavošanu. Viņa plāno iegūt kvalifikāciju arī kognitīvi biheiviorālās terapijas metodē un EMDR, kas nozīmē desensibilizāciju un traumu pārstrādi ar acu kustībām. – Karjera psiholoģijā ir nepārtraukta zināšanu papildināšana, centrs «Marta» regulāri nodrošina dažādas iespējas. Apmeklēju lekcijas par tēmām, kas mani interesē. Viss tik strauji attīstās, ka nedrīkst stāvēt uz vietas.
Izrādās, doma par studijām Juridiskajā fakultātē sākusies nenopietni – ar draugu jokojušies, ka viņas argumentācijas spējas vajadzētu likt lietā, lai ar to pelnītu naudu. Tad teikusi, ka ies mācīties par juristi, ja viņš – par inženieri. Tā nu abi iestājušies augstskolā, bet draugs to drīz pametis. Lindai toreiz šķitis, ka brīvajā laikā paralēli varētu mācīties vēl kaut ko.
Centrā Marta sarunbiedre strādā kopš 2021. gada. Sākotnēji viņai piedāvāts darbs uz pusgadu konkrētam uzdevumam cilvēku tirdzniecības nodaļā. Tā bijusi pirmā darba pieredze psiholoģijā. Pēc tam saņēmusi piedāvājumu palikt pastāvīgi. Šobrīd viņa ir centra speciālistu komandas vadītāja. – Mans darbs ir dinamisks, nav divu vienādu dienu. Atbildu arī uz «Martas» tālruni, konsultēju klientus, pavadu viņus uz dažādām vietām – braucam kopā izgatavot jaunus dokumentus, pie ārsta, uz Sociālo dienestu un citur. Pakalpojumā pēc piedzīvotas vardarbības ietilpst speciālistu konsultācijas. Rehabilitācijas pakalpojums cilvēku tirdzniecības upuriem ilgst sešus mēnešus, un tajā tiek nodrošināts viss, kas nepieciešams, lai atkal nostātos uz kājām. Vardarbībā cietušās personas visbiežāk centrā nokļūst, zvanot uz tā tālruni, izstāstot situāciju un lūdzot psihologa vai jurista palīdzību. Reizēm ar speciālistiem sazinās Sociālo dienestu, bāriņtiesu un krīzes centru darbinieki, kuriem ir aizdomas, ka viņu klienti piedzīvojuši vardarbību.
Psiholoģe teic, ka ļoti svarīgs aspekts palīdzības saņemšanā ir paša cietušā motivācija un iesaiste, jo nevienu nevar piespiest mainīt situāciju. Šobrīd lielās noslodzes dēļ centrs Marta primāri strādā ar fiziskas un seksuālas vardarbības upuriem, jo viņi ir pakļauti augstam veselības un dzīvības riskam. Biežāk zvanot tieši sievietes – pērn tās bija 98% no vardarbības klientiem. Vīrieši lielākoties neesot gatavi saņemt speciālistu palīdzību, bet vēlas zināt savas tiesības. – Manuprāt, ļaudis ir kļuvuši informētāki, ienāk ļoti daudz zvanu, jo viņi paši meklē palīdzību. Savukārt ar cilvēku tirdzniecību ir citādāk – liela daļa nemaz nezina, kas tā ir. Prakse rāda, ka arī institūciju darbiniekiem ir grūtības identificēt upurus, – saka Linda.
Par vardarbību sabiedrībā runā vairāk un atklātāk
Cilvēku tirdzniecībai ir dažādas formas. Darba ekspluatācijā biežāk iesaista vīriešus, seksuālajā un fiktīvās laulībās – sievietes. Tāpat tas nozīmē piespiešanu veikt noziedzīgu nodarījumu. Retāk sastopama ir turēšana verdzībā, kalpībā un personas audu vai orgānu izņemšana. Reizēm centrā vēršas sievietes un vaicā palīdzību, kad bijušais partneris izmanto intīmas fotogrāfijas vai videomateriālus, tos pārdodot internetā, – arī tā ir viena no cilvēku tirdzniecības formām. Šis noziedzības veids esot daudz izplatītāks, nekā tiekot identificēts. Otra iestāde, kas sniedz rehabilitācijas pakalpojumu cilvēku tirdzniecībā cietušām personām, ir Patvērums «Drošā māja». Pagājušajā gadā Martā šādu pakalpojumu saņēmušas sešas klientes. – Pie mums nokļūst tās, kuras seksuāli ekspluatējuši gan suteneri, gan bijušie intīmie partneri. Tāpat sievietes, ko vecāki vai audžuvecāki bērnībā “tirgojuši” svešiem vīriešiem, un viņas tagad sapratušas, ka tas ir bijis noziegums, un vēlas tikt ar šo traumatisko pieredzi galā. Retāk Latvijā novērojams, ka šurp brauktu ārzemnieki un tiktu savervēti. Mūsu valstspiederīgie galvenokārt nonāk ekspluatējošos apstākļos Īrijā, Lielbritānijā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā, Zviedrijā, Norvēģijā. Man pašai reizēm jādodas uz citām valstīm, lai droši nogādātu Latvijas pilsoņus dzimtenē un nodrošinātu rehabilitāciju, – stāsta Linda.
Viņa secina, ka par vardarbību esam sākuši runāt vairāk un atklātāk. Tai patīkot klusums, tādēļ par to jāizsakās skaļi. Lēnām mainās arī sabiedrības nostāja, lai gan Latvijā pret vardarbību aizvien esot augsta tolerance. – Ar steigu pie mums būtu jāratificē Stambulas konvencija. Pie tā aktīvi strādā arī «Martas» komanda, izglītojot sabiedrību par to, kas tā ir, un kliedējot mītus par šo leģendām apvīto dokumentu. Patiesībā tas domāts tikai tam, lai pasargātu no vardarbības gan sievietes, gan vīriešus, tā veicinot dzimumu līdztiesību. Līdz ar konvencijas ratificēšanu vardarbības novēršana un apkarošana vairs nebūtu individuālu politiķu gribas jautājums, bet gan valsts juridisks pienākums saskaņā ar starptautiskām tiesībām, – skaidro sarunbiedre.
Brīvajā laikā Linda labprāt ceļo. Mīļākās vietas pasaulē esot Florida, Kolorādo, Venēcija, Barselona, Prāga. Bet patīkot visur, kur aizbrauc. Patlaban viņa darba jautājumos atrodas Marokā, kas pašai ir liels izaicinājums. Katru gadu umurdziete cenšas ASV paviesoties viesģimenē, pie kuras dzīvoja mācību apmaiņas programmā pirms septiņiem gadiem. Kovida laikā Linda nomainījusi viesistabas dīvānu pret klavierēm un sākusi apmeklēt individuālās šī instrumenta spēles nodarbības. Maģistra darba rakstīšanas laikā gan šo jauno vaļasprieku uzlikusi uz pauzes, taču pavisam drīz to atsāks.
Ilva BIRZKOPE
Foto no Lindas SAVIELES albuma
