Saruna ar Valdi MOŽVILLO
Jūnija sākums bija pelēcīgs, slapjš un vējains, taču graudaugu lauki pamazām nobriest. Valdis MOŽVILLO, uzņēmējs un viens no pieredzējušākajiem novada lauksaimniekiem, allaž ir rosībā. Viņš ir ietekmīgo uzņēmumu Tēraudiņi un Ezergrava saimnieks, ģimenei pieder arī kalte Ungurpils grauds. Valdis bijis ilggadējs pašvaldības deputāts – gan savulaik Alojas, gan nepilnu laiku arī Limbažu novadā. Šobrīd ir bez tautas priekšstāvja mandāta, jo nesen notikušajās pašvaldību vēlēšanās nākamajā sasaukumā nav iekļuvis.
Sarunai par Latvijas lauksaimniecības nozari, biznesu, ekonomiku un gaidāmo ražu tiekamies Tēraudiņu modernajā divstāvu ofisā Ungurpilī. Tur blakus rūc smagā tehnika, bet cilvēki jau domās ir rudenī – laikā, kad cer saņemt atdevi no ražas un ieguldītā darba.
Bankas ir piesardzīgas, apgrozāmo līdzekļu pietrūkst
– Kopš iepriekšējās krīzes nav bijis tik grūti kā tagad, – Valdis iesāk, vaicāts, kā norit dzīve un darbs. – Ar apgrozāmajiem līdzekļiem šobrīd ir ļoti smagi. Jau divus gadus rezultāti ir bēdīgi, tagad jācīnās, lai vispār līdz rudenim izvilktu. Viņš runā bez izpušķojumiem: sēkla, minerālmēsli, algas, degviela – viss prasa naudu tagad, bet ienākumi gaidāmi tikai pēc ražas novākšanas. – Ir jāieliek pat pusotrs miljons, un tad rudenī skatāmies – atpakaļ dabūsim vai nedabūsim, – viņš nopūšas. Tomēr ir daži glābšanas riņķi. – Pagājušajā gadā ir izmantots valsts finanšu atbalsts no «Altum». Bankas pārceļ maksājumus, «Altum» visu nepaņēma atpakaļ. Kur eju, tur parādu bilanci – nekas prātīgs galā nesanāk. Mēģinām kaut ko, kooperatīvs VAKS palīdz…
Ietekmē klimats un kaitēkļi
V. Možvillo menedžera vadība nepieciešama divām firmām, nomātajai zemei un Ungurpils graudam. Kopā apstrādājamā lauku platība ir iespaidīga – aptuveni 1600 hektāru. – Visvairāk mums ir kvieši, bet ir arī mieži, rapsis – ziemas un vasaras –, turklāt tagad arī vairāk zirņu, – viņš uzskaita, atbildot uz jautājumu, vai kāda no kultūrām dominē. Un vairāk nekā 200 ha tiek izmantoti kartupeļiem.
Vēsajā pavasarī sējas darbi nav bijuši viegli. Ražas novākšanas laiki varētu būt ierastie. – Ziemāji, visticamāk, būs novācami starp 25. jūliju un 1. augustu. Rudzi šogad ziedēja vēlāk nekā ierasts – citus gadus jau 10. jūnijā, bet tagad tikai padsmitajos datumos, – viņš skaidro. Turpretī zirņi, iespējams, ienāksies agrāk – līdzīgi kā pērn, kad tie bija pirmie, ko novāca.
Pēdējie četri gadi lauksaimniecībā vispār bijuši īpaši sarežģīti. – Trīs gadus – no 2021. līdz 2023. – raža bija būtiski zem vidējās, pat par 30–40%. Bija pārāk sauss. Šogad kvalitāti noteikti ietekmējis pavasara vēsums un nestabili laikapstākļi. Kviešiem parādās sakņu puve, auzām nav tilpuma masas.
Problēmas nerodas tikai no dabas. Arī regulējums kļūst stingrāks. – Ķimikālijas, kas agrāk palīdzēja, tagad vairs nav pieejamas. Daudz kas ir aizliegts – fungicīdi, insekticīdi. Tagad sakņu puves var tikai apturēt, nevis izārstēt. Arī ar kukaiņiem karot ir aizvien grūtāk, – viņš stāsta un piebilst, ka arī šajā jomā situācija kļūst sarežģītāka.
Pārejot uz tiešo sēju un samazinot aršanas apjomus, atklājušies jauni izaicinājumi. – Kad rudenī nearam, bet pavasarī rugainē stādām kartupeļus, izrādās, tur pārziemo kaitēkļi. Pūcīte, piemēram. Tad labāk būtu apart. Jo, ja iegrauž kartupelī, tad vairs nav pārtikas kvalitāte. Sāku domāt – kā lai bioloģiski izaudzē kvalitatīvus kartupeļus, ja nav ar ko cīnīties pret slimībām. Uztraukums ir arī par graudiem. – Ķīmijas nav, bet slimības ir. It kā nav tieši noteikts, ka kaitīgs, bet tās sēnītes jau graudā ir… Viss ir sarežģīti.
Domē opozīciju nav uzklausījuši
Sarunā pieskaramies arī viņa domes deputāta laikiem. Te nu V. Možvillo ir liela pieredze, lai gan pēdējā sasaukumā Limbažu novadā laiks pavadīts opozīcijā, bez lielas teikšanas par līdzekļu dalīšanu. – Pēdējā pusotra gada laikā opozīciju pieaicināja tikai vienu reizi, lai lemtu par līdzdalības budžetu 120 tūkstošu eiro apjomā, – atklāj eksdeputāts. Liela vilšanās Valdim bijusi arī ar noraidīto priekšlikumu attīstīt infrastruktūru pie viena no lielākajiem novada uzņēmumiem Aloja-Starkelsen, kas atrodas tuvu viņa saimniecībām. – Mums bija konkrēts plāns, bet viņiem ir ārzemju kapitāls, tāpēc, izrādās, programmai neatbilst. Mēs gribējām, lai ceļus uzlabo – tagad pēc lietus jābrauc cauri bedrēm un peļķēm, – viņš sašutis saka. Tā nu Ungurpils palikusi bez infrastruktūras uzlabošanas darbiem, lai gan pirms vēlēšanām Mandegās un Alojā, kur izvietoti svarīgi ražošanas uzņēmumi, tādi uzsākti.
Lauku teritoriju attīstība – zem lielas jautājuma zīmes
Kaut saimniecībai ir sava tehnika, aizvien biežāk tā jāīrē – pagājušajā sezonā izmantoti četri nomas traktori. Izdevumu par remontiem, uzturēšanu netrūkst. Jāalgo darbinieki – aptuveni 30 pastāvīgie, kā arī sezonas laika palīgi, kuri arī jāapmāca. Turklāt darbinieku jautājums kļūst aizvien komplicētāks. – Ungurpils kā vieta kļuvusi grūta dzīvošanai. Nav izglītības iestādes, nav veikalu. Jauniešiem nav atpūtas iespēju. Kredītus nekustamajam īpašumam ir grūti dabūt – dzīvokļu cenas zemas, bet bankas skatās uz to kā uz izejas punktu. Tad cilvēkiem nākas ņemt ātros kredītus, – viņš mazliet bēdīgi piebilst.
V. Možvillo atklāti pauž bažas par lauku dzīves iespēju trūkumu, jauninājumu trūkumu un vājo kapitāla plūsmu. Viņš uzsver – ir nepieciešams daudz lielāks atbalsts lauku teritorijām, koordinēta infrastruktūras attīstība, kā arī stabils finansējums lauksaimniecības uzņēmumiem.
Kopumā viņa stāsts atklāj plašākas lauku problēmas – tā ir lejupslīdošā demogrāfijas līkne, administratīvi teritoriālā reforma, kam seko sociālie un kredītspēju aspekti. Tāpēc tur nelabprāt ienāk jauni iedzīvotāji, un tas ir būtisks šķērslis lauku attīstībai. – Perspektīvas ir mazas. Jau 2015. gadā Unibanka slēdza filiāli Limbažos, sakot, ka te ir degradēta teritorija, – viņš atceras (2015. gadā Unibanka slēdza desmit filiāles ārpus Rīgas).
Neraugoties uz grūtībām, dzīve turpinās. V. Možvillo nezaudē ticību zemei un darbam, kas gadu no gada laukos rada īsto vērtību. Viņš zina, ka katrs iesētais un novāktais grauds ir solījums rudenim un cerība nākotnē. Un, kamēr ir cilvēki, kas turpina sēt, Latvijas lauki dzīvos.
Edmunda IMŠAS teksts un foto
