Saruna ar Robertu VIZIŅU
Roberts VIZIŅŠ uz jautājumu Kas tu esi? atbild, ilgi nedomājot: – Limbažnieks, savas pilsētas patriots, kurš cenšas būt labāks cilvēks. Un tā viņš teic ne tikai tāpēc, ka runājam galvenokārt par projektu, kas popularizē Roberta dzimto pilsētu. Daudzi, arī Rīgas draugi un kolēģi, viņu zinot kā to, kurš vienmēr ar aizrautību un lepnumu stāsta par Limbažiem. Šķiet – ja dzīvo pilsētā un mēdz iziet no mājas, nav iespējams ne reizi nebūt redzējušam krekliņu vai džemperi ar uzrakstu Es i lepns limbažnieks, Limbažniek zin pa ko i run, Limbaž nav sirdī, Limbaž paš i sirds u.tml. Tos vieno idejas autora lokālpatriotisms, vēlme stāstīt par savu pilsētu, radīt pozitīvu priekšstatu par to citos un, galvenais, pašos vietējos ļaudīs. Roberta veidoto profilu Limbažniek zin pa ko i run sociālajā medijā Facebook var saukt par veiksmīgu projektu, kas turpina augt un attīstīties. Viņš cer, ka lapa pilsētas 800. jubilejas gadā sasniegs desmittūkstoš sekotāju.
Pozitīvs humors vieno
Viss sākās nenopietni. Roberts un viņa domubiedrs Maksims Bogdanovs sūtīja viens otram dažādus pašu izdomātus jokus par Limbažiem. Pārsvarā tā sauktās mēmes – attēlus, ko papildina amizanti tekstiņi. Tad radās doma tos publicēt, lai arī citiem ir iemesls pasmieties. Humors bija no sērijas savējie sapratīs par lietām, ko tagadējie un kādreizējie limbažnieki ir darījuši, par vietām, kur uzturējušies, utt.
Tā kādu pēcpusdienu puiši publiskoja jauno Facebook lapu internetā, un Roberts ierasti devās uz treniņu. Liels bija pārsteigums, kad pāris stundu vēlāk, ieskatoties telefonā, viņš redzēja, ka saņēmis vairāk nekā 2000 paziņojumu, kas vēsta par jaunumiem sociālajos medijos. Pirmā doma bija, ka kaut kas nav labi, bet tad sapratis, ka izveidotā lapa burtiski eksplodējusi – īsi pēc izveidošanas strauji pieaugusi tās popularitāte. Bija interesanti momenti – par limbažnieku lapu ieinteresējās mediji, un ne tikai vietējais Auseklis, bet arī valsts mēroga, arī Intars Busulis to pieminēja šova X faktors pārraidē. Roberts piebilst, ka šobrīd profilam seko vairāk ļaužu nekā Limbažos ir iedzīvotāju. Tātad nav ne mazāko šaubu, ka tas ir interesants arī cilvēkiem no citurienes.
Šķiet, viņiem patīk, ka profilā teksti gan toreiz bija, gan tagad ir rakstīti daudziem šejieniešiem raksturīgajā manierē – ar vārdiem bez galotnēm, izlaistiem burtiem un citām vietējām īpatnībām. – Dzīv’ i’ pārāk īs’, lai gar’ runāt’, – bilst Roberts. Tas ir viens no pamatojumiem, kāpēc limbažniek’ regulāri pārkāpj latviešu literārās valodas normas.
Sākumā autors slēpās. Tikai paši tuvākie zināja, ka viņš ir lapas veidotājs. Kad tirgošanā nonāca krekli un citi apģērbi ar uzrakstiem, tas vairs nebija iespējams. Roberts aizvien atceras pirmo tirgošanās reizi Limbažu pilsētas svētkos 2018. gadā, kad ātri vien pie telts sastājās rinda. Tas bija patīkami toreiz un arī joprojām sirdi silda reizes, kad negaidīti kaut kur ierauga limbažnieku kreklus. – Reiz atbrauc ciemos draugi no Rīgas un prasa: “Kāpēc mēs vēl šodien Limbažos neesam redzējuši kādu cilvēku ar tavu apģērbu?” – atceras Roberts. – Apsēdāmies terasē ieturēt maltīti, un pēc brītiņa pamanīju, ka pie katra no blakus galdiņiem ir vismaz viens cilvēks ar limbažnieku cepuri, džemperi, kreklu. Vēl viens amizants stāsts – puisis raksta, ka vēlas iegādāties džemperi, jo brauc uz Limbažiem iepazīties ar draudzenes vecākiem un grib pielabināties. Cik zināms, tas izdevās!
Lapas ilggadējie sekotāji atcerēsies, ka pirmsākumos joki balansēja uz labas gaumes robežas. Tas gadu gaitā ir mainījies. Roberts pieņēmis apzinātu lēmumu veidot pārdomātāku saturu. – Mans noteikums ir iztikt bez negācijām un naida kurināšanas, – skaidro sarunbiedrs. Protams, cilvēki ir atšķirīgi, un, ja meklē iemeslu nepatikai un pārmetumiem, to var atrast vienmēr. Tomēr, viņaprāt, vairākumam šobrīd lapa šķitīs visnotaļ pozitīva. Pat ja kādam iedzeļ, tad cenšas to darīt labestīgi, dziļi neaizvainojot. Jo reizēm jau kritika ir vietā. Viens no viņa galvenajiem mērķiem tomēr ir parādīt, ar ko limbažnieki var lepoties, un dot kaut nelielu pienesumu, lai tā būtu vairāk.
Roberts uzskata, ka tas, ko viņš var darīt, lai Limbaži attīstītos, ir popularizēt vietējos uzņēmējus, publicējot lapā informāciju par viņiem. Jo īpaši vēlas atbalstīt jaunos, iesācējus, kuri ir mazāk zināmi. Sarunbiedrs uzsver, ka atlīdzību par informācijas ievietošanu nekad nevienam nav prasījis. Ja kāds vēlāk grib sadarboties, tad lapas autors par to priecājas, bet tā nav galvenā motivācija. Bet uzņēmumi, ar ko Robertam izveidojušās labas attiecības, kļuva par sponsoriem, sagādājot tehnisko aprīkojumu jaunākajam projektam ar nosaukumu Limbažniek zin pa ko i run – raidierakstam. Viens no vērienīgākajiem pasākumiem decembrī bija loterija Ziemassvētku dāvanu grozs. Lai varētu pretendēt uz tajā ieliktajām dāvanām, cilvēkiem bija jāseko balvu devēju profiliem Facebook. Daudziem uzņēmējiem ievērojami pieauga sekotāju skaits Facebook, kas mūsdienās ir svarīgi.
Domājot arī par turpmāko lapas attīstību, gada nogalē tapa aptauja, kurā tika lūgts novērtēt līdzšinējo saturu un aktivitātes. Izrādījās – 95% viss patīk, atlikušie 5% gribētu vairāk baumu un kritikas. – Bet mans mērķis ir vienot, – teic sarunbiedrs. Viņš uzskata, ka ar kritizēšanu šejieniešiem jau tāpat labi veicas, un reizēm tā nenāk par labu attīstībai. – Ja kāds grib uzsākt biznesu, palīdziet, motivējiet, iesakiet! – aicina Roberts. Viņam zināms ne viens vien gadījums, kad apkārtējie topošo uzņēmēju, labu domādami, atrunā, sakot, ka neviens jau neies, nepirks, kam to vajag… – Vieglāk ir atrast iemeslus nedarīt, tāpat kā pateikt, ka ir slikti, nevis ieteikt, kā darīt būtu labāk, – spriež Roberts. Viņš nenoliedz, ka Limbažu novadam nav gluži tādu iespēju kā tiem, kuri straujāk attīstās, jo atrodas tuvāk Rīgai (tas nodrošina lielākas investīcijas). Tomēr jāsaredz un jāizmanto savas priekšrocības. – Piemēram, Limbaži ir pilsēta, kur viss atrodas soļa attālumā, – uzsver sarunbiedrs. Ja esi izbaudījis lielpilsētas dzīvi, tad zini, cik patīkami ir paveikt pusstundā to, kam Rīgā nepieciešamas vairākas stundas, un veltīt atlikušo laiku darbam, ģimenei, atpūtai vai jebkam citam, kas interesē. Roberts gan nosauc arī to, kā Limbažos pietrūkst, – bankas un viesnīcas. Arī jauna daudzdzīvokļu māja nav uzcelta vairāk nekā 20 gadu. Bet kas zina, varbūt tieši kāds no uzņēmumiem, kam viņš būs sākotnēji palīdzējis piesaistīt klientus ar reklāmu sociālajos medijos, kādu dienu to uzbūvēs? Mums Limbažos vairāk jātic pašiem sev.
Līdzīgu domu viņš pauž arī attiecībā uz Limbažu 800 gadu jubilejas svinībām. Viņa atbilde uz jautājumu, kas vajadzīgs, lai svētki izdotos, ir: – Pozitīva attieksme! Ikvienam limbažniekam prātā jābūt domai, ka pilsēta ir lieliska, svētki būs jauki un tieši tādā noskaņā jāaicina pie sevis viesi. – Mēs varētu izveidot telšu pilsētiņu, piedāvāt ciemiņiem apmesties dārzos, brīvajās telpās, parādīt, cik esam forši, lai viņi gribētu braukt vēlreiz, – spriež limbažnieks. Viņš vēlas, lai katrs no mums censtos apstiprināt to priekšstatu par šejieniešiem, ko cenšas radīt ar lapu Limbažniek zin pa ko i run.
Plāni Limbažu šīgada svētkiem, bez šaubām, ir arī Robertam un domubiedriem. Kopā ar grafisko dizaineri Elīzi Marjutenkovu taps jauni apģērbu dizaini. Šobrīd notiek sarunas ar kādu mūspuses alus darītavu par kopīgo projektu – limbažniek’ alus izveidi. Arī ar svētku organizētājiem pašvaldībā ir runāts. Viņš priecātos, ja pilsētas svētkos tiktu pie savas skatuves. Ar ko to piepildīt, ideju netrūkst.
Gribas dzīvot interesanti
Roberts brīvajā laikā spēlē basketbolu un rūpējas, lai tāda iespēja būtu arī citiem, liekot lietā organizatora prasmes
Projekts Limbažniek zin pa ko i run nav vienīgā Roberta nodarbe. Nest dzimtās pilsētas vārdu pasaulē viņš uzņēmies, gādājot par organizatorisko pusi basketbola komandas Limbaži darbībai Olybet amatieru basketbola līgā. Sarunbiedrs kā darbojas arī mārketinga un reklāmas jomā – sniedz konsultācijas, kā gūt ievērību sociālajos medijos. Labprāt organizē pasākumus, arī ļoti lielus, – savulaik bija tehniskais direktors norisē Studentu paradīze, kurā jauno akadēmisko gadu Arēnā Rīga atklāja vairāk nekā desmit tūkstošu jauniešu.
Sarunbiedrs uzsver, ka tajā, kāds viņš ir šobrīd, liela nozīme ir Limbažos gūtajai pieredzei. – Esmu ļoti pateicīgs ģimenei, kas motivē, paskubina, un ir mans atbalsts visās dzīves situācijās. Tā man ir iemācījusi būt pateicīgam, pieklājīgam, lepoties ar apkārtējiem cilvēkiem, kā arī būt izpalīdzīgam, – teic Roberts. Savulaik kā jaunietis daudzu acīs nebijis pozitīvais tēls, tālab ir pateicīgs Limbažu 3. vidusskolas skolotājām Olgai Jaunzemei un Ramonai Penkai, kuras palīdzēja saprast, kā enerģiju izmantot, lai darītu kaut ko derīgu, nevis muļķības. Savukārt Laimrota Surska, mudinot veidot skolēnu firmu, radīja pirmo interesi par uzņēmējdarbību. Līdz ar to Roberts izvēlējās studēt biznesa vadību augstskolā Turība. Daudz iemācījies arī dzīves skolā, teiksim, censties saprast cilvēkus, paskatīties uz lietām no dažādiem skatpunktiem un, dzirdot kritiku, apdomāt, vai tiešam nav kaut kas jādara citādi.
– Kaut kur lasīju frāzi: “Daudzi cilvēki beidz dzīvot 25–30 gadu vecumā. Ne jau nomirst, bet kļūst par “sēnēm”…”, – teic sarunbiedrs. Šo atziņu viņš patur prātā. Viņaprāt, tiklīdz ļausi sev apstāties, zaudēsi uzrāvienu vai peldēsi pa straumei, pārlieku neiespringstot, dzīve kļūs vienmuļa. Ir vajadzīgi ikdienas pienākumi, regulāri jāizkāpj no komforta zonas un aizvien jāmācās kaut kas jauns. Tā ir viņa formula, kā dzīvot interesanti.
Linda TAURIŅA
