Saruna ar limbažnieci Velgu SENKOVSKU
Domājams, daudzi pazīst bezgala sirsnīgo, atsaucīgo un aktīvo limbažnieci Velgu SENKOVSKU, Meža konsultāciju un pakalpojumu centra (MKPC) Limbažu nodaļas ilggadējo mežsaimniecības konsultanti. Nesen viņa devās pelnītā atpūtā, taču joprojām sniedz atbalstu kādreizējiem kolēģiem un sadarbības partneriem. Limbažnieces aktīvie darba gadi pārsniedz pusgadsimtu, no tiem gandrīz 40 aizvadīti tieši ar mežiem saistītā jomā. Tagad Velga vairāk laika var veltīt ģimenei, īpaši mazbērniem – Gustavam, Jēkabam, Kārlim un mazajai peciņai Lotei, kurai jau 10 mēnešu.
Tuvinieki vissvarīgākie un mīļākie
Velga un Albīns, kurš jau 12 gadu mūžībā, izaudzinājuši divas meitas – Agritu un Daci. Jaunākā dāvājusi trīs mazdēlus, bet vecākā – mazmeitiņu, kura tagad ir sarunbiedres lielākais acuraugs. Kamēr mazās vecāki Agrita un Ervīns piedalījās Dziesmu un Deju svētkos, vecmāmiņa ar lielu prieku pilnībā pievērsās mazmeitiņas auklēšanai, palīdzīgu roku saņemot arī no jaunākās meitas Daces un viņas ģimenes. Agrita ar ģimeni ikdienā dzīvo Ogrē, bet jaunākā ar savējiem – kopā ar Velgu Limbažos, mājā, ko uzcēla Velgas mamma ar abām savām māsām. Sadzīvošana ir ļoti mīļa. Vecmāmiņa ir ārkārtīgi priecīga, ka mazbērni blakus. – Mamma palīdzēja izaudzināt manus bērnus. Tagad man ir tā svētība palīdzēt savām meitām. Vienā mājas pusē ir Velgas istaba, otrā – telpas meitai ar ģimeni. Ar šo apstākli saistās kuriozs. Proti, kad mazdēli vēl gājuši bērnudārzā, viņi neesot varējuši sagaidīt nedēļas beigas, lai tiktu pie vecmammas uz laukiem, kā savā starpā runājuši par došanos pie viņas. Gustavs un Jēkabs nu jau lielāki, bet pastarītim Kārlim joprojām aktuāls teiciens: – Ir piektdiena, es pie vecmammas!
Sarunbiedre uzliela znotu Dzintaru, kuram zelta rokas. Pateicoties viņam, māja pilnībā pārvērtusies, tās 2. stāvā nu katram mazdēlam sava istabiņa. Nams ar plašu zaļo teritoriju atrodas klusā vietā ārpus Limbažu centra un pilsētas kņadas. – Dzīvoju pilsētā, bet sajūta kā laukos. Ideāli! – ir apmierināta Velga.
Jubilejas un citi svētki ģimenē tiek atzīmēti kopā. Arī aprīlī, kad meitas sarīkoja mammas 70. jubilejas svinības, kopā sanāca ne vien ģimene, bet arī kupls radu un draugu pulks. – Liels paldies par šiem svētkiem Agritai un Dacei! Viņas uzstāja, ka tādiem jābūt. Ballē uzstājās šlāgergrupa Zeļļi, kas sarunbiedrei ir ļoti mīļa. Vēl viņa ļoti iecienījusi arī dziedātāju Ainaru Bumbieri un viņa muzikālo daiļradi. Svinībās saņemtie ziedu klēpji, zaļo pirkstiņu īpašnieces Daces apčubināti, vēl ilgi priecēja jubilāri. – Ziedi man ir vislabākā un mīļākā dāvana, – atklāj limbažniece.
Interese par mežu jau agrā jaunībā
Ar mežiem ne bērnībā, ne jaunībā Velgai saistības nebija, taču tie un daba vispār allaž ļoti patikuši. Iespējams, savu artavu deva arī tas, ka bērnībā tētis viņu mīļvārdiņā dēvējis par Irbi. Pa vasaras brīvlaikiem pusaudzes gados strādājusi vietējā dārzniecībā, bet bijusi sajūta, ka tveicīgajās siltumnīcās trūkst gaisa. Lai arī mamma nepriecājās par meitas izvēli apgūt fiziski grūto mežinieka profesiju, Velga pēc pamatskolas (tolaik 8. klases) apņēmības pilna aizgāja mācīties uz Rankas Meža skolu, pēc tam pabeidza Aizupes meža tehnikumu. Vēlākos gados, kad bija nepieciešama augstākā izglītība, Velga Latvijas Lauksaimniecības universitātes Limbažu filiālē apguva uzņēmējdarbību lauksaimniecībā.
Laikā, kad Velga sāka darbu mežniecībā (pirmā darbavieta Limbažu mežniecībā kā iecirkņa meistarei), daudz kas bija citādi. Piemēram, dodoties uz mežu darbā, līdzi bija jānes daudz vairāk, turklāt smagu, instrumentu (teiksim, goniometra kaste, ko mūsdienās aizvieto mobilais telefons ar GPS aplikāciju), zīmogāmuri u.c. – Bijām kārtīgi nokrāvušies. Jauniem esot, gan to tā nejutām, – atceras limbažniece. Agrāk nozāģētos kokus mežā negarināja. Visi stumbri, lai cik tie gari, bija jāved uz krautuvi. Savukārt mežsargiem katrai kravai bija jāuzraksta pavadzīme. Nepareizi nocirstam kokam uz katra celma ar zīmogāmuru jāuzsit atzīme. Mežsargam obligāti bija jābūt klāt, ja viņa apgaitā notika kāda darbība. Pēc 1967. un 1969. gada lielajām vējgāzēm, kad tikai pašu spēkiem postījumus mežaudzēs nokopt nebija iespējams, palīgā to darīt atbrauca viesstrādnieki no Ukrainas jeb gucuļi. Viena brigāde darbu sāka plkst. 6 no rīta, nākamā beidza strādāt vēlu vakarā. Mežsargam visu laiku bija jābūt klāt. – Kad biju jauna, vēl nebija savas ģimenes, tas nešķita grūti. Smagākos brīžos (kad Velgai, kura jau gaidīja Agritu, izpildot noteikto plānu, bija jānocērt un no meža jāizvelk 200 Jaungada eglīšu, jo tolaik bija strikti jāizpilda noteiktie plāni) Velgai talkā nāca mamma, arī tante. – Man ļoti patika ar mežiem saistītais darbs, lai arī tas ir smags. Nekad neesmu varējusi mierā nosēdēt. Mans dzīves moto ir “dzimusi brīvībai”. Smejos, ka esmu auns ar ragiem uz priekšu. Ja kaut ko esmu ieņēmusi prātā, tā tam arī jābūt, – teic V. Senkovska.
Mežsargu, meža tehniķu, meža iecirkņa meistaru liela daļa darbadienas paiet ārpus biroja, apmeklējot dažādus meža īpašumus. Tādēļ pēc jaunākās atvases nākšanas pasaulē, lai darbs būtu tuvāk mājām un mazajai meitiņai (bērnudārzs viņai tolaik nepienācās), Velga sāka strādāt Limbažu Rajona patērētāju biedrības (RPB) autotransporta uzņēmuma noliktavā. Tur aizvadīti aptuveni 10 gadi. 1996. gadā viņa atgriezās darbā Limbažu mežniecībā. Kad 2007. gadā izveidoja Valsts meža dienesta struktūrvienību MKPC, sarunbiedre pārgāja darbā uz tās Limbažu nodaļu. Sasniedzot 55 gadu vecumu un, kā noteikts, šajā sistēmā nostrādājot vismaz astoņus gadus un četrus mēnešus, sarunbiedre devās pensijā. Taču mežs un daba joprojām vilināja, darba spars nebija zudis un V. Senkovska atsaucās MKPC Limbažu nodaļas vadītāja Jāņa Zvaigznes aicinājumam atgriezties nodaļā. – Vislielākais paldies, ka viņš man uzticējās, atbalstīja un mudināja vēl pastrādāt! Un Velga ar prātu labprāt turpinātu strādāt iemīļotajā jomā, taču ķermenis vairs netiek līdzi, jūtamas smagā darba sekas. Gadu gaitā viņa ieguvusi gan teorētiskas, gan praktiskas zināšanas un uzkrājusi pamatīgu pieredzi, kurā viņa labprāt dalās un sniedz padomus kolēģiem un mežu īpašniekiem. – Cik varu, piepalīdzu. To, ko esmu katram solījusi, noteikti izpildīšu.
Arī pašai Velgai pieder mežs Umurgas pagastā. Tas palicis mantojumā no mammas un viņas māsām. Interesentu par iespēju to atpirkt nav trūcis, taču viņa pat nedomā to pārdot. – Tas taču ir dzimtas mantojums! Mums vismaz ir, kur aizbraukt un pavadīt laiku pie dabas. Vienmēr esmu priecājusies par tiem mežu īpašniekiem, kuriem rūp savs mantojums un ir tikpat kā svēts. Diemžēl nereti dzirdēts, kā nekaunīgi mežu uzpircēji cenšas vecāka gadagājuma meža īpašniekus apmānīt. Kad darījums jau noticis un cilvēks saprot, ka apkrāpts, palīdzēt viņam ir teju neiespējami. Tādēļ V. Senkovsku priecē tie, kuri pirms meža pārdošanas konsultējas, piemēram, pie MKPC speciālistiem. Viņa atgādina arī citos ar mežiem saistītos jautājumos nekautrēties lūgt padomu.
Sabiedrība ir nepieciešama
Aktīvajai limbažniecei allaž patikusi sabiedriskā dzīve. Domājams, tas iedzimts, jo arī mamma un tante bijušas sabiedriski aktīvas. Savā laikā, strādājot gan mežniecībā, gan RPB, V. Senkovska darbojās arodbiedrībā un rīkoja pasākumus, piemēram, atpūtas vakarus par godu meža un autotransporta nozares darbinieku dienām. Ar vīru bijuši vedēji septiņiem jaunajiem pāriem.
Velga ir teātra cienītāja un jau ilgus gadus iesaistījusies domubiedru grupiņā, kas kopīgi dodas uz izrādēm (biežāk uz Dailes vai Latvijas Nacionālo teātri). Vasarā citas aktivitātes, bet septembrī kopīgi plānots apmeklēt Dailes teātra izrādi Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu.
Ciemiņi Velgas mājās ir gaidīti un tur omulīgi jūtas. Skapī vienmēr glabājas kāda cepumu paciņa vai konfekšu kaste, lai atnākušajiem kāds našķis. Protams, pie vecmāmiņas sarūpētajiem kārumiem tiek arī mazbērni. Pie sevis sarunbiedre labprāt uzņem dažādus salidojumus (šogad plānots atkal sasaukt kopā kādreizējos kursabiedrus), atpūtas pasākumus. Starp citu, te norisinājies arī t.s. smilšu kastes salidojums – uz to viņa uzaicināja tos, ar kuriem šajā apkārtnē pirms daudziem gadiem pašas pirmsskolas laikā kopā rotaļājusies. Protams, vasarās Velgas sētā salido arī teātra grupas dalībnieki. Saprotams, te kopā sanākuši un atpūtušies arī kolēģi. V. Senkovska pirms gadiem ierosinājusi koleģiālo attiecību stiprināšanai MKPC nodaļām kopējos pasākumus rīkot ne tikai galvenajā birojā Ozolniekos, bet pārmaiņus katrā no nodaļām. Pirmā šādu darba un atpūtas tikšanos rīkoja Limbažu nodaļa, kas pārējos uzņēma Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Todien izrunāti gan darba jautājumi, gan parādītas mūsu apkaimes apskates vietas, piemēram, Minhauzena un Sudraba muzejs. Daudzi pasākuma dalībnieki joprojām ar siltām sajūtām atminas viesošanos Velgas sētā un viņas gatavotās zupas baudīšanu lapenē.
– Man citkārt ir jautājuši, kā varam izturēt, ka pie mums visu laiku apgrozās cilvēki. Tad skaidroju, ka lielāko daļu laika esmu viena pati mežā, tādēļ man vajadzīga sabiedrība, kontaktēšanās ar citiem. Esmu bara cilvēks, – uzsver V. Senkovska. Starp citu, viņai ir apbrīnojama atmiņa (īpaši uz skaitļiem), jo atceras ļoti daudzu radu un draugu jubilejas, nemaz nerunājot par vārdadienām.
Ogošana un riekstošana – enerģijas avots
Staigāšana pa mežiem ļāvusi Velgai nodoties arī hobijiem – ogošanai un riekstošanai. Nereti gluži nejauši atklājas labākās šo velšu lasīšanas vietas. Sarunbiedre uzsver – pēc tam jāpateicas gan Dieviņam, gan Meža mātei, jo noteikti viņi ir devuši savu svētību. – Bez ogošanas, riekstošanas un arī sēņošanas es nevaru. Tās ir mans enerģijas lādiņš. Dzērveņu laikā pat esmu ņēmusi atvaļinājumu. Mans rekords ir 84 litri dzērveņu sezonā. Mājās atstāju dažus litrus, pārējos izdalīju draugiem, kolēģiem, tā pateicoties par savureiz sniegto palīdzību. Joprojām tā daru. Dots devējam atdodas! Cik šosezon ieskatījusies zināmajās ogu vietās, redzējusi, ka meža zemeņu ir ļoti maz, tāpat melleņu un brūkleņu raža nebūs spoža. Toties dzērvenes, lai arī pasīkas, izskatās, ka būs. – Kā veci ļaudis norādīja – to, ka šis būs bada gads, varēja redzēt jau februārī, kad zibens iespēra plikos kokos. Ja bērzi saplaukst pirms baltalkšņiem, tad gaidāma sausa vasara. Bērzi plauka pirmie. Dabas vērojumi sevi lielākoties pierāda, – skaidro Velga. Ilgus gadus saviem hobijiem viņa ļaujas kopā ar māsīcu Gaidu, tikpat azartisku ogotāju. Starp citu, abas kopā daudzus gadus Līgo svētkiem darinājušas pļavas ziedu un ozollapu vainagus, ko gan dāvināja, gan tirgoja. Velgas darba spars ir apbrīnojams. Saudzējot viņas veselību, jaunie vairs neļauj tik ļoti pa dārzu rosīties, taču agrāk, pat pārnākusi no darba pēc kārtīgas mežu izbrišanas, Velga vēl strādāja dārzā. Senāk turēti arī lopi, lai ģimenei būtu iztikšana.
Velgas ģimenē cauri paaudzēm vijusies dejošana. Viņas mammas māsa savā laikā vadījusi Umurgas deju kolektīvu. Jaunībā arī pati dejojusi un tagad priecājas, ka to turpina bērni un mazbērni. Savā laikā limbažniece arī dziedājusi korī. Laime tikt uz Vispārējiem dziesmu svētkiem kā to dalībniecei gan nav bijusi, toties vīru un meitas uz tiem pavadījusi. Šogad televīzijā lūkojusies, kā svētku gājienā dodas pieci ģimenes locekļi – Agrita ar vīru un Dace ar diviem dēliem. Pēc grandiozajiem svētkiem sarunbiedres mazdēli kopā ar deju kolektīvu Varavīksne devās uz starptautisko kultūras un mākslas festivālu Eiropiāde, kas šogad no 12. līdz 16. jūlijam notika Vācijā. Šoreiz Velga devās viņiem līdzi, jo apmeklēt Vāciju bija sens sapnis. Viņa ir pateicīga par negaidīto iespēju to īstenot. Starp citu, kolēģi viņai uzdāvināja dāvanu karti ceļojumam. Uz kurieni tas būs, vēl tiek domāts.
Sarunas izskaņā V. Senkovska teic lielu paldies savām meitām Dacei un Agritai, znotiem Dzintaram un Ervīnam, tāpat Limbažu mežniecības un MKPC kolēģiem un īpaši sirsnīgu pateicību velta Limbažu MKPC nodaļas vadītājam J. Zvaigznem. – Bez viņu visu atbalsta un sapratnes es daudz ko nebūtu varējusi paveikt, – teic sirsnīgā un vienmēr atsaucīgā sarunbiedre.
Līga LIEPIŅA
Foto no Velgas SENKOVSKAS albuma
