Saruna ar bīrinieti Samantu SAULI
Bīriniete Samanta Saule aizbrauca no Venecuēlas pirms 25 gadiem un sāka dzīvot Latvijā, savu vecvecāku zemē. Šodien viņa stāsta par notikumiem Venecuēlā – valstī, kas ir aptuveni 15 reizes lielāka par Latviju un pēdējā laikā nonākusi pasaules karstāko ziņu virsrakstos.
Latvija jau sen ir kļuvusi par manām mājām. Es dzīvoju vienkārši – bez kredītiem, bez hipotekāriem slogiem, bez vajadzības visu laiku domāt, kā nosegt parādus. Man ir jumts virs galvas, siltums ziemā, darbs un drošības sajūta. Tas man šobrīd ir svarīgākais, viss ir ļoti labi. Esmu redzējusi dzīvi dažādos apstākļos, un tas ļoti norūda. Esmu laimīga, ka esmu Bīriņos, mana dzīve ir te, es mīlu Latviju, esmu valsts pilsone. Protams, man kā dienvidu cilvēkam patīk siltums, un ziema joprojām nav mans mīļākais gadalaiks, taču esmu iemācījusies to pieņemt. Galvenais ir veselība – kad tā sašķobās, viss pārējais zaudē nozīmi.
No Venecuēlas aizbraucu nevis tāpēc, ka būtu emigrante klasiskajā izpratnē. Mēs, venecuēlieši, vēsturiski neesam tauta, kas masveidā pamet savu valsti, mēs neesam emigranti. Agrāk cilvēki devās mācīties, iegūt izglītību, pieredzi, un pēc tam atgriezās dzimtenē. Neviens venecuēlietis, pie pilna prāta būdams, negrib braukt prom. Mēs esam tauta, kas domā pozitīvi.
Šogad aprit jau divdesmit pieci gadi, kopš dzīvoju Latvijā. Šeit ir mana ģimene, mamma, kurai nesen nosvinējām dzimšanas dienu, te ir tuvinieki, draugi. Man ir dzīve, kas nav saliekama čemodānā. Atgriezties Venecuēlā es nevaru, tas nozīmētu sākt no nulles vietā, kur man vairs nav ne māju, ne drošības, ne nākotnes perspektīvas. Tomēr man tur ir draugi, kurus gan ilgi neesmu satikusi.
Kas notiek Venecuēlā? Tas nav vienkārši. Ir sarežģīti paskaidrot situāciju, tur nav tikai melns un balts. Venecuēla kādreiz bija ļoti bagāta valsts. Nafta, stabila ekonomika, spēcīga vidusšķira. Amerikāņu uzņēmumi investēja naftas ieguvē, veidojās slēgti ciemati pie rūpnīcām, cilvēkiem bija labi apmaksāts darbs, kredīti, iespējas, gājām tusēt un izklaidēties labos klubos. To panāca amerikāņi, mēs dzīvojām tā saukto amerikāņu sapni Latīņamerikas versijā. Taču tas viss sabruka līdz ar Ugo Čavesa un vēlāk Nikolasa Maduro režīmu, ar sociālisma un komunisma revolucionāro ideoloģiju, kas praksē pārvērtās diktatūrā. Čavess mācījās Kubā, tur viņu uztrenēja, apmācīja. Un Čavess atņēma naftas ieguvi amerikāņiem. Kādā brīdī tomēr sākās demokrātija, mums bija divas galvenās partijas.
Tagad Venecuēla ir nabadzīga valsts. Mēs neesam slinki. Nav tā, ka mēs negribam strādāt, bet cilvēkiem Venecuēlā ir izskalotas smadzenes. Viņiem ir bail. Šodien tur absolūtais vairākums dzīvo nabadzībā, stāv rindās pēc precēm. Tiesa, ar valsti saistītie cilvēki ir labāk nodrošināti. Citiem materiālā dzīve ir pieticīga – ja tev ledusskapī ir tikai banāna mizas un nedaudz rīsu, tā nav relatīva, bet pamatīga nabadzība. Bērni jau daudz gadus mirst, turklāt nevis slimību dēļ, bet tāpēc, ka nav pārtikas un zāļu. Manas draudzenes māte nomira no diabēta, jo nebija pieejamas elementāras zāles. Pat paracetamols un ibumetīns ir luksuss, nav antibiotiku. Valsts izspiež cilvēkus kā citronus. Tajā pašā laikā ir valsts apmaksāta izglītība, taču tās līmenis ir zems. Ir ārsti, kuri neprot paņemt asins analīzes… Televīzijā, lepojoties ar valsts sasniegumiem, rāda šos sagatavotos speciālistus, bet viņi ieguvuši vien ātro izglītību. Radošās profesijas ir valdības uzpirktas, jāiet demonstrācijās un gājienos, kas atbalsta varu. Jāteic – man bija interesanti uzzināt par Latvijā organizēto protestu pret ASV rīcību pie Rīgas pils. Neviena venecuēlieša tur nebija, bet Latvijā dzīvo aptuveni 45 tautieši.
Es neesmu politiski aktīva, nesastāvu nevienā partijā. Runāju kā cilvēks, kuram sāp sirds par savu tautu. Kad redzu, kā tik bagāta valsts tiek iznīcināta, man tas ietekmē gan sirdi, gan veselību. Daudzi venecuēlieši ārpus valsts regulāri raud par to, kas notiek dzimtenē. Un ir, par ko skumt. Cilvēki Venecuēlā ir iebiedēti, viņus var aizturēt par ierakstiem sociālajos tīklos, par viedokļa paušanu. Policija pārbauda telefonus un sociālo tīklu saturu uz ielas, apturot automašīnas, tas notiek arī pēc Maduro aizvešanas. Ja telefonu saturā ir kaut kas pretvalstisks, citādi domājošo liek cietumā. Ir cilvēki, kas gadiem atrodas ieslodzījumā tikai par to, ka nav pareizi runājuši. Tas nav normāli.
Kad Venecuēlas prezidents tika aizturēts ar ASV palīdzību, man tas deva cerību. Kad no cietuma Venecuēlā atbrīvoja politieslodzītos, raudāju visu rītu. Man ir vienalga, kas aizturēja Maduro, Tramps, Putins vai jebkurš cits. Ir svarīgi, ka Maduro vairs nav Venecuēlā. Galvenais ir tas, ka cilvēkiem, kuri nodarījuši tik daudz ļauna savai tautai, var nākties atbildēt un samaksāt par saviem nodarījumiem. Tas dod kaut nelielu taisnīguma sajūtu. Mēs gribējām redzēt viņu rokudzelžos. Maduro patīk dejot, ceru, ka viņš tagad dejo cietumā. Viņš dejoja un ēda maizīti ar gaļu, bet 200 metru attālumā no viņa mājvietas cilvēki mira badā. Turklāt 2024. gadā Maduro viltoja vēlēšanu rezultātus, viņš nav likumīgi ievēlēts prezidents, jo vēlēšanās uzvarēja opozīcija. Ja amerikāņi nepaņemtu Maduro, viņš būtu vēl ilgi prezidents – tāpat kā Kubā, kur valda velns un briesmonis Migels Diass-Kanels. Katram venecuēlietim, kas ir prom no valsts, sāp sirds. Es raudu par Venecuēlu gadiem ilgi, redzot, ka tik bagātā valstī cilvēki mirst badā. Pasaule mainās, taču Venecuēla iet atpakaļ, regresē.
Komunisms un autoritārisms, ko realizēja Čavess un Maduro, ir bīstami, jo vara apreibina. Valsti nevar vadīt nabadzīgi cilvēki bez izglītības, bez izpratnes par ekonomiku, atbildību un sekām. Valsts ir kā milzīgs uzņēmums – to nevar uzticēt cilvēkiem bez kompetences un tādiem, kuriem nekad nav bijusi nauda. Populisms un bezmaksas dāvanas var būt vilinošas, bet sekas ir katastrofālas. Venecuēlā šobrīd ir aptuveni 30 miljoni iedzīvotāju, valsti ir pametuši apmēram astoņi miljoni. Tas ir milzīgs skaits. Mana vidusskolas klase bija draudzīga. Tagad no 30 klasesbiedriem 25 dzīvo ārzemēs. Tā ir liela traģēdija.
Vai no Venecuēlas uz ASV ved narkotikas? Jā, tā notiek vismaz pēdējos septiņus vai astoņus gadus. Arī paši venecuēlieši lieto narkotikas, tās pieejamas uz ielām, valstī notiek arī briesmīgas, kriminālas lietas. Policija, kas ir valdības kontrolē, dažiem izraisa piesardzību, jo tā var būt vēl ļaunāka par huligāniem, protams, ne jau visi. Vai Venecuēlā var nodarboties ar biznesu? Jā, var atvērt restorānu, bet jābūt gatavam, ka, piemēram, atnāk 15 militāristi par velti paēst un vēl dzert viskiju.
Latvijā esmu iemācījusies novērtēt stabilitāti. Šeit ir drošība, likumi, vēlēšanas, iespēja strādāt un dzīvot bez bailēm. Esmu patriote, piedalos vēlēšanās, balsoju gan par Saeimu, gan vietējo pašvaldību. Latvija man deva otro dzīvi. Migrācija nav tikai valodas vai klimata maiņa. Tas ir emocionāli smags process. Dzimtā valoda paliek sirdī uz mūžu. Taču laiks dara savu – mana māsa, kas Latvijā dzīvo jau kopš pusaudža gadiem, šodien ir pilnībā eiropiete.
Es negribu, lai Latvija atkārtotu citu valstu kļūdas. Vēsture jāzina, jo tā mēdz atkārtoties. Pasaule mainās, ne vienmēr gan uz labo pusi, un demokrātija nav pašsaprotama. Tā jāsargā. Mācieties no vēstures, no tā, kas notika padsavienībā, no tā, kas notika Venecuēlā.
Venecuēlas tauta, neraugoties uz visu, ir optimistiska, cenšamies izdzīvot, nezaudēt cieņu un cerību. Taču cerība bez reālām pārmaiņām neko daudz nenozīmē. Es ļoti ceru, ka kādreiz Venecuēla atkal būs valsts, kurā cilvēki var dzīvot bez bailēm, bada un pazemojuma. Mēs gaidām, ka viss mainīsies.
Sarunājās un fotografēja
Edmunds IMŠA
