Saruna ar Ilzi LISMANI
Ilggadējās Limbažu slimnīcas psiholoģes Ilzes LISMANES vārds arvien vairāk tiek saistīts ar mākslas terapiju. Nesen viņa to apguvusi Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), iegūstot maģistra grādu veselības aprūpē. Mākslas terapeits ir funkcionālais speciālists un ārstniecības persona, kas tāpat kā fizioterapeits, ergoterapeits vai uztura speciālists piedāvā izprast pacientam sevi labāk. Amata nosaukums pasaka priekšā, ka tas tiek veikts ar mākslas palīdzību. – Kad pirmo reizi dzirdēju vārdu savienojumu “mākslas terapija”, vēl nezinot neko par to vairāk, radās sajūta, ka tas ir kaut kas, ko vēlos iepazīt un apgūt. Tā man saistījās ar procesu, kas uzrunā, iedvesmo un aizrauj. Šķita, ka tā būtu piemērota un atbilstoša manā personīgajā un profesionālajā ceļā, – atceras sarunbiedre, kurai allaž bijusi interese par mākslu, kā arī aicinājums dažādiem radošajiem procesiem. – Terapija – tas ir kaut kas radniecīgs psiholoģijai – manam līdzšinējam darbam. Studējot tieši to, sapratu, ka gribu papildināt zināšanas ar kādu metodi, kas būtu lietderīga konsultācijās. Tobrīd iespēju un piedāvājumu nebija tik daudz kā šobrīd. Pazīstamākā bija smilšu terapija.
Studijas ar lielu pievienoto vērtību
Informācija par mākslas terapiju ik pa laikam parādījusies, bet nekas ar to Ilzes dzīvē īsti nebija sasaucies līdz brīdim, kad viņa ieguvusi maģistra grādu psiholoģijā. – Mani uzaicināja studēt mākslas terapiju pirmajā mācību gadā, kad bija izveidota studiju programma. Tobrīd uzreiz nevēlējos mesties iekšā nākamajā maģistrantūrā… – atceras sieviete. Tomēr piedāvājums ieintriģējis, un pat pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti, studējot psiholoģiju, interese par mākslas terapiju nebija zudusi. Vēl zīmīgs faktors par labu šai izvēlei bija ilggadēja gleznošana pie māksliniekiem Sandras un Džona Delgavjiem Saulkrastos. – Gleznoju kopā ar brīnišķīgām meitenēm no Limbažiem. Un tad tas vienā brīdī salikās kopā. Šķita, ka pienācis īstais brīdis, lai ļautos kam jaunam, interesantam un nepiepildītam. Sāku interesēties par mācībām un uzzināju – lai iestātos RSU, kur iespējams apgūt mākslas terapiju, ja nav iepriekšējas izglītības veselības aprūpē, jāmācās sagatavošanas kursos, – atklājusi Ilze.
Mācības ietvērušas obligātās pamatzināšanas anatomijā, fizioloģijā, ģenētikā utt. – Kursi notika Anatomikumā, RSU centrālajā ēkā, arī Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā Anniņmuižas bulvārī. Mācību vide un pasniedzēji bija tik interesanti, ka vēl vairāk raisīja manu aizrautību. Vienlaikus bija jādomā par uzņemšanas prasībām un tās jāīsteno, – viņa ieintriģē. Viena no augstskolas prasībām bija pieredze psihoterapijā un mākslas terapijā, piedaloties ar to saistītās meistarklasēs, semināros un konferencēs. Nācies arī iepazīstināt ar savu portfolio un prezentēt mākslas darbus, tie bija jārada par uzdoto tēmu un jāreflektē par pieredzi, jāraksta eseja. Visbeidzot vajadzēja aizvadīt interviju ar uzņemšanas komisiju. – Biju pārsteigta, cik daudz patiesībā ir studētgribētāju. Šķiet, ka augstskolā stājos gadā, kad interese par mākslas terapijas studijām bija vislielākā, un studenti tika uzņemti visās četrās specializācijās – vizuālajā mākslas terapijā, mūzikas, deju un kustību, kā arī drāmas terapijā, – teic sarunbiedre, kura izvēlējās vizuālās mākslas terapiju, kurā studējošo skaits parasti ir vislielākais.
Izlaidums pie datora ekrāna
Ilze neslēpj, ka mācības bijušas nopietnas un sarežģītas. – Tiku budžeta grupā, tāpēc bija vieglāk. Vērtējumi nešķita tik nozīmīgi kā zināšanu bagāža. Varēju gūt pieredzi visās četrās specializācijās, izmēģināt vairākas metodes un tehnikas, iziet prakses dažādās vidēs, saņemot atbalstu supervīzijās, lai sekmētu profesionālo izaugsmi. Pasniedzēji bija brīnišķīgi. Par dažiem pat varētu teikt, ka viņu dēļ vien bija vērts studēt. Mūsu kurss bija ļoti spēcīgs, draudzīgs. Joprojām aktīvi komunicējam, – viņa raksturo ieguvumu. Prieku nedaudz nomācis pandēmijas laiks, kad daļēji nācies mācīties attālināti. Tiesa, tas pierādījis, ka neiespējamais var ātri vien kļūt par iespējamo. Maģistra darba aizstāvēšana notikusi attālināti – platformā Zoom, bet kvalifikācijas eksāmens klātienē. Izvilktajā biļetē bija pacienta vai grupas diagnoze un atbilstoši tai vajadzēja novadīt sesiju. – Izvilku tieši to, ko negribēju. Turklāt pārējām kolēģēm komisija sēdēja blakus telpā un vēroja eksāmenu ekrānā, bet, kad pienāca mana kārta, radījās sarežģījumi ar tehniku un komisija mani vērtēja telpā, kurā bija jāsimulē sesija. Pacientu lomās iejutās kursabiedres. Bet viss beidzās izcili, – pasmej sarunbiedre.
Pēc divarpus gadu mācībām attālināti aizvadīts izlaidums. Tomēr tas netraucējis kursabiedriem satikties un lielo notikumu nosvinēt pašu organizētā pasākumā ar klasiskajām studentu cepurēm, izbaudot prieku par sasniegto. – Februārī beidzu studijas un augustā sāku strādāt Limbažu slimnīcā, jo kolēģe Krista, kura strādāja tur un Limbažu vidusskolā, turpināja darbu tikai skolā. Viņai varu no sirds pateikties par iesākto mākslas terapijas ceļu slimnīcas rehabilitācijas nodaļā, – priecājas Ilze.
Nekad nesaki nekad
Tāpat kā citām ārstniecības personām zināšanas regulāri jāpapildina. Limbažu slimnīcā Ilze strādā par psiholoģi kopš rehabilitācijas nodaļas izveides. – Ja kāds man tad būtu teicis, ka strādāšu slimnīcā, sirsnīgi pasmietos. Slimnīcas vide man no bērnības asociējas ar zāļu smaržu, baltiem halātiem un bijību pret ārstiem. Kurš gan būtu domājis, ka tur atradīsies mans pamatdarbs! Biju pārliecināta, ka darbu Limbažu Konsultatīvajā bērnu centrā nemainīšu ne pret ko citu. Tomēr apvienot abus un vēl ar mākslas terapiju nevarēju, – vērtē Ilze. Atvadīties no ilggadējā sirdsdarba bijis grūti, tomēr viņa ir pārliecināta, ka pārmaiņas ir vajadzīgas un nāk par labu, tāpēc ir pateicīga slimnīcas vadībai par mākslas terapijas novērtēšanu, kā arī rehabilitācijas kolēģēm par vieglo sastrādāšanos.
Caur mākslu izprast sevi
– Kad slimnīcā sāku strādāt par psiholoģi, liela daļa pacientu atklāja, ka nekad dzīvē nav bijuši pie tāda speciālista un nezina, ko viņš dara. Līdzīgi ir ar mākslas terapiju. Psihologs rehabilitācijā sabiedrībā ir pieņemts, bet par mākslas terapeitu bieži dzirdu jautājumu “kāpēc tas vispār ir vajadzīgs?”. Rehabilitācijas pamatā ir biopsihosociālā pieeja, un mākslas terapeits izmanto radošos procesus, lai uzlabotu un veicinātu cilvēka garīgo, emocionālo un fizisko labklājību, – pieredzē dalās Ilze. Cilvēki, kuriem mākslas terapija ir sveša, sākotnēji bieži šaubās par savām prasmēm un atveseļošanās procesā sasniedzamo rezultātu. Terapeites uzdevums ir iedrošināt, pastāstīt, parādīt un ieinteresēt.
Sesijas tiek aizvadītas individuāli vai grupā, katru no tām īpaši pielāgojot mērķauditorijas vajadzībām un mērķiem. – Ienākot kabinetā, pacienta pirmais teikums bieži vien ir “es neprotu zīmēt”, – atklāj Ilze. Viņa atgādina – svarīgas nav mākslinieciskās prasmes vai talants. Nodarbību laikā netiek apgūtas mākslas tehnikas, radošo darbu arī nevērtē. Vislielākā nozīme ir pašizteiksmes procesam, aicinot izteikt cilvēka domas, jūtas un vajadzības uz papīra, izveidot no māla vai plastilīna, salikt kā kolāžu no attēliem u.tml. Mākslas terapeits iesaka konkrētu uzdevumu vai metodi vai aicina cilvēku brīvi un spontāni radīt mākslas darbu, izmantot visdažādākos materiālus: zīmuļus, krītiņus, ogli, guašas, ūdenskrāsas, tušu, ģipsi, dabas materiālus utt. Vienlīdz svarīgi ir visi nodarbības posmi – saruna pirms, radošais process, darba rezultāts, pārdomas un arī saruna pēc tam, lai kopīgi izprastu radīto, tēlu vai simbolu saturu, personīgo nozīmi un rastu atbildes uz saviem jautājumiem. Vecuma ierobežojumu tam nav – ar mākslu aicināts nodarboties ikviens.
Kādam jābūt mākslas terapeitam? Ilze ir pārliecināta: – Jāpatīk strādāt ar cilvēkiem. Jābūt empātiskam, radošam, elastīgam, aizrautīgam, vērīgam. Pozitīvai personībai. Lai saprastu procesu, tas jāpiedzīvo. Mākslas terapijas būtība ir gūt patīkamu pieredzi, ļauties jaunajam un radošajam, atvērt sevi pārsteidzošai pieredzei, palaist vaļā un uzticēties, ieraudzīt neredzamo, jo mēs visu laiku atrodamies attīstībā un pārmaiņu procesā. Radošā procesa laikā pamazām atklājam sevi, izpaužoties krāsās, attēlos, vārdos, stiprinot savu pašvērtību. Visas atbildes slēpjas mūsos pašos.
Aktualitāte strauji pieaug
Mākslas terapija Latvijā ir aktuāla aptuveni 20 gadu. To varētu salīdzināt ar ergoterapiju vai fizioterapiju, kas kādreiz bija tikpat jauna un nezināma. Mākslas terapeits parasti strādā veselības aprūpes (piemēram, psihiatriskajā vai rehabilitācijas) komandā. Nereti lielajās slimnīcās darbojas visu četru specializāciju mākslas terapeiti, savukārt mazpilsētās mākslas terapeits nav bieži sastopams. – Profesionālās darbības obligāta sastāvdaļa ir supervīzija, kas var ietvert dažādu jautājumu risināšanu. Beidzot studijas, jāturpina sarežģītais sertifikācijas ceļš tāpat kā visām citām ārstniecības personām. Tas nozīmē, ka, sākot strādāt, iegūstot pieredzi un praksi, jānokārto teorētiskais eksāmens, kā arī jāiesniedz sava gadījuma analīze, turklāt tā sekmīgi jāaizstāv. Tam saņemties ir izaicinoši. Esmu priecīga, ka nesen to paveicu, – priecājas Ilze, kura ir Latvijas Mākslas terapijas asociācijas valdes locekle. Kopš iegūtās izglītības pagājuši trīs gadi, un viņa papildus darbam Limbažu slimnīcā reizi mēnesī onkoloģijas pacientiem un viņu tuviniekiem vada nodarbības, ko organizē onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība Dzīvības koks.
Darba tirgū mākslas terapeiti ir ļoti pieprasīti. Ikviena ārstniecības iestāde saprot, cik šis amats ir vērtīgs. Arī Ilze saņēmusi piedāvājumus no vairākām ārstniecības iestādēm, tomēr viņa iemīļojusi savu ilggadējo darbavietu ar atsaucīgajiem pacientiem un kolektīvu.
Fanija ROMEIKO
Ilzes LISMANES albuma foto
