Pagājušonedēļ Rīgā notika 2023. gada XXVII Vispārējo Dziesmu un XVII Deju svētku izvērtēšanas konference Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums. Uz to aicināja gan kultūras darbiniekus, gan rīkošanā iesaistītos, tāpat tā bija pieejama ikvienam interesentam. Dienas garumā tika vērtēts notikušais, vairākās diskusijās apspriesti problemātiski jautājumi, kā arī vērsts skats nākotnē un noslēgumā pieņemta rezolūcija. Paneļdiskusijās piedalījās dažādu svētku norisē iesaistīto jomu pārstāvji, starp tiem bija Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktore Signe Pujāte, LNKC Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāja Sarmīte Pāvulēna, svētku izpilddirektore Daina Markova, kordiriģenti, deju kolektīvu vadītāji un daudzi citi.
Vadītāji
Konference sākās ar kultūras ministres Agneses Loginas uzrunu. Viņa uzsvēra, ka svētki ir vērtība, bet šos bijis īpaši grūti sarīkot pandēmijas un kara dēļ. Pie jomas pārstāvjiem viņa vērsās ar vārdiem: – Lai svētki turpinātu priecēt arī nākamās paaudzes, jūs esat pelnījuši cieņpilnu atalgojumu un atbalstu šo svētku sagatavošanā. Ar to klātesošajiem nepietika. Diriģents, koru nozares pārstāvis Mārtiņš Klišāns prasīja, vai dziesmusvētku kolektīvu vadītāju atalgojumu ministrija ir iekļāvusi nākamā gada valsts budžetā kā prioritāti un A. Logina ir gatava šo pozīciju aizstāvēt. Atbilde bija, ka ar jautājumu tiek strādāts. Vārdi radīja zālē sašutumu, ļaudis cēlās kājās un skanīgi nodziedāja Jāzepa Vītola dziesmas Gaismas pils fragmentu ar Ausekļa vārdiem.
Svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma motīvs vijās cauri visai konferencei. Noslēgumā diriģents Ints Teterovskis sacīja: – Vadītājs ir 80% no kolektīva. Viņš ar 100% pārliecību pauda, ka arī no tāda, kur visi nav vislabākie dziedātāji, var izveidot kori, kas var piedalīties svētkos.
Šobrīd vadītāju vidējais vecums Latvijā ir 50 gadi. Vajadzīga jaunā paaudze, kas gatava nodrošināt tradīcijas turpinājumu. Viens no diskutētāju secinājumiem bija, ka jaunieši nav tik gatavi strādāt idejas vārdā kā vecākā paaudze. Un tas ir pareizi! Turklāt jaunie diriģenti var atrast darbu ārzemēs.
Pašvaldības
Paneļdiskusijai, kas bija veltīta pašvaldību iesaistei svētku rīkošanā, nosaukumā Līdzdarbība. Pašvaldības – tradīcijas vilcējspēks galvenais jau bija pateikts. Viens no iemesliem – valsts nav diez ko dāsna ar finansējumu.
Novadus pārstāvēja koordinatori no Liepājas, Siguldas, Alūksnes un Daugavpils. Katrā pašvaldībā situācija atšķiras, ir savas nianses. Kā lielāko problēmu diskusijas dalībnieki norādīja transportu. Kovida dēļ likvidējušies pakalpojumu sniedzēji, bija straujš cenu kāpums, turklāt grūti laikus veikt iepirkumus. Iemesls nav negribēšana, bet nezināšana – nevar veikt iepirkumu, kamēr nav absolūtas konkrētības – laikus vajadzētu zināt gan skašu, gan svētku norišu grafiku.
Savlaicīgums
Vārds savlaicīgi konferencē izskanēja vairākkārt, jo norišu laiku, repertuāru, iepirkumus nedrīkst izziņot pēdējā brīdī. Te gan svarīga ir piebilde, ka svētku rīkotājiem pandēmijas dēļ šoreiz bija krietni īsāks laiks, kurā gatavoties varēja ar pilnīgu pārliecību, kas būs un kā notiks. Dažs izteicās, ka, protams, arī šodien mēs nevaram prognozēt, kas būs pēc pieciem gadiem, turklāt pēdējā laikā aizvien biežāk ir tā, ka cilvēks domā, Dievs dara. Tomēr izskanēja viedoklis, ka nākamajiem svētkiem ir jāsāk gatavoties, noslēdzoties iepriekšējiem. Lai gan, to dzirdot, gribas teikt: – Dzīvosim, redzēsim! Jo vai gan trūkst norišu, par ko ir absolūti skaidrs, ka tās būs un vajadzēs organizēt, tāpat beigās tiek ķerts un grābts pēdējā brīdī… Nav jau gluži tā, ka problēmas neatkārtojas no vieniem svētkiem uz nākamajiem.
Dalībnieks
Par šo tēmu viskonkrētāk runāja Dziesmu un deju svētku pētniece Līga Vinogradova, balstoties uz Kultūras akadēmijas veikto pētījumu datiem. Uzzinājām, ka cilvēks var uzlādēties ar emocionālo enerģiju. Reizi piecos gados, piedaloties svētkos, tās pieplūdums ir pamatīgs. Tomēr pamats ir ikdiena – pašdarbnieki, nākot kopā, gūst emocijas, kas viņiem nepieciešamas, lai labi justos. Viens no secinājumiem – ja kolektīvā valda laba atmosfēra, motivācija dot savu artavu lielā mērķa sasniegšanā ir lielāka.
UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika aicināja vārdu dalībnieki aizstāt ar darītāji. – Tiklīdz sakām “dalībnieks”, gaidām, ka mums kaut ko noorganizē un tikai piedalīsimies. Tas ir riskants stāsts, – viņa sprieda.
Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu perspektīvā svētku rīkotājs ir kopiena, nevis komiteja vai citi atsevišķi indivīdi – darba bites lielajā saimē. B. Moļņika aicina domāt par trīs aspektiem. Pirmais ir kopības un piederības sajūta, ko sajūt un apliecina vairākums. Tur problēmu nav. Vēl ir divas ne mazāk būtiskas komponentes. Jāpatur prātā jautājums Kāds ir vēstījums? Ko ar to gribam pateikt? un trešais – pārradīšana. Mēs nevis gatavojamies svētkiem, bet esam tradīcijas nesēji.
Konferencē tika runāts, kādas izmaiņas norisē ir jāsaglabā, kas ir pieļaujamas vai pat ļoti nepieciešamas. Un vispirms tieši tāpēc, ka tās vēlas paši dalībnieki. Kuras nāks par labu tradīcijas turpināšanai, bet kuras to apdraud?
Taisnīgums
Pētniece L. Vinogradova uzsvēra, ka dalībniekiem ļoti svarīgs ir taisnīgums. Tas attiecas, piemēram, uz skašu norisi. Kolektīvi vēlas izmaiņas sistēmā, lai nebūtu tā, ka pēc skates sirdī paliek rūgtums, kas laupa motivāciju. Priekšlikumi ir, pēdējais laiks ieviest!
Tas aizved pie jautājuma, kas ir svētku dalībnieki. Tie, kuri spēj nodrošināt izcilu māksliniecisko kvalitāti? Vai varbūt svarīgāk ir norisē iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku? Tika runāts, ka jāatrod līdzsvars. Jāļauj izpausties tiem, kuri vēlas tiekties pēc mākslinieciski sevišķi kvalitatīva snieguma un sacensties ar citiem. Jo labi zināms, ka konkurence veicina izaugsmi. Tomēr nedrīkst nostumt malā kolektīvus, kuri, strādājot pēc labākās sirdsapziņas, nespēs sasniegt tādu līmeni, kādu redzam koru karos.
Izskanēja arī apgalvojums, ja kolektīvs dzied vai dejo ar prieku un pilnu atdevi, tad sniegums vienmēr būs labs. Izskanēja arī frāze, ka vēlams, lai kolektīvs nav vadītāja ambīciju instruments. L. Vinogradova uzsvēra, ka ārkārtīgi būtisks ir prieks: – Dalībniekiem ir svarīgi grūtā brīdī sajust uz pleca roku, lai kāds pasaka: “Tu esi svarīgs arī, būdams viens no tūkstošiem. Ir padomāts, lai tev ir iespēja šeit būt, priecāties. Tas ir tev! Veiksmīgs risinājums ir koncerts dalībniekiem pēc gājiena.
– Katram savi Dziesmu svētki, –
bija viena no konferencē paustajām atziņām. Kolektīvu dalībniekiem tie ir vieni, citi to vadītājiem, plānotājiem, brīvprātīgiem, skatītājiem klātienē un mājās. Visi nevar dabūt svētkus tādā veidā un apjomā, kā vēlētos, jo vietu skaits norisēs ir ierobežots.
Rodas neērtais jautājums par biļetēm. No vienas puses, svētku finansēšanā piedalās visa sabiedrība – nodokļu maksātāji. No otras, īsti labi nešķiet, ka koncerti nav pieejami tiem, kuri to tapšanā iegulda visvairāk, – pašdarbniekiem un ģimenēm, kas viņus atbalsta.
Izskanēja aicinājums nekautrēties, nākamreiz lemjot par priekšrocībām biļešu iegādē amatiermākslas kolektīvu dalībniekiem. Uz repliku Tad jau biļetes izpirks tikai koristi! jāatbild ar skaidru: – Jā! Arī konferencē izskanēja viedoklis, ka svētki vienlīdz nepienākas tiem, kuriem tautas māksla interesē reizi piecos gados. Piemēram, bija ierosinājums izveidot Dziesmu un deju svētku fanu kartes, kurās varētu atzīmēt, cik koncertu cilvēks apmeklējis starpposmā.
Daudzkārt tika runāts, ka Dziesmu svētki nav pasākums, pikniks, izrāde, festivāls vai šovs. Tas ir process piecu gadu garumā, kas noslēdzas ar kulmināciju. Līdz ar to mākslinieciskās ieceres autoriem un īstenotājiem nav jācenšas pārspēt sevi un ar katru gadu jārīko grandiozāki koncerti, kaut kas jauns, skaļāks, jaudīgāks, aizvien pārsteidzot skatītājus. Šādu kursu uzņemt nevajadzētu.
Ar tukšu vēderu nav dancošanas un dziedāšanas?
Konferencē runāja arī par prozaisko – izguldīšanu, ēdināšanu un drošību. Vai acīmredzamās kļūdas norāda uz neizdarību, pieredzes trūkumu, vai tomēr nebūšanas tik lielā masu pasākumā piederas pie lietas? Vēl viena versija – nebija tik traki, kā dažs vērotājs no malas nosprieda, lasot sociālajos medijos publicēto.
Jebkurā gadījumā no kļūdām jāmācās, jāskatās uz priekšu. Aina pagaidām šķiet miglaina. Piemēram, jāsaprot, cik liela problēma ir tā, ka dalībnieki alkst pēc aizvien augstāka komforta līmeņa un kļūst izvēlīgāki attiecībā uz ēdienu (tas secināts pēc dalībnieku aptaujas).
Neizskanēja pārliecinoša atbilde uz jautājumu, kā nodrošināt, lai padsmit tūkstošu porciju varētu izdalīt tā, lai neveidotos rindas. Tehniskais producents Mārcis Gulbis teica: – Tā ir utopija. Versiju, ka kolektīvi varētu ēšanu organizēt paši, organizatori, šķiet, neatbalsta. Vēl būtu pozitīvi, ja ēdiena kvalitāti mazāk ietekmētu tas, kurā skolā nakšņo dalībnieki, lai barošana tiktu pielāgota viņu mēģinājumu un koncertu grafikam, kas būtu labāk izplānots.
No dalībniekiem reizēm dzird, ka viņi negaida, lai svētkos būtu viegli. Lielā slodze un grūtuma pārvarēšana piederas pie lietas. Tomēr daži diskutētāji uzskata, ka ir iespējami uzlabojumi. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietniece NMP jautājumos Māra Dīriņa pauda: – Mēs kļūstam citādi. Viņa uzsvēra, ka ir jādomā par pašdarbnieku labjūti, jāpieņem, ka viņu veselība ir tāda, kāda nu ir. Izskanēja arī viedoklis, ka mākslinieciskā iecere nevar dominēt, ja tās vārdā dalībniekam jāstāv kājās piecas stundas bez iespējas apmeklēt labierīcības. Tika runāts arī par māksliniecisko pusi, izskanēja daudz un dažādu domu, tostarp tādu, kas varētu krasi mainīt rīkošanas sistēmu.
Nozares pārstāvjiem bija savi secinājumi, vērotājam no malas savi. Galvenais, ka rīkošanā iesaistītajiem vajadzētu ar steigu vienoties, kuras no pieminētajām izmaiņām un idejām tiks īstenotas. Būtu labi, ja runāšana neievilktos un pie darīšanas varētu ķerties pēc iespējas ātrāk.
Linda TAURIŅA
Pēc svētkiem veiktajā aptaujā piedalījās aptuveni 10% no apmēram 40 tūkstošiem dalībnieku. Pusdienas 10 ballu sistēmā tika vērtētas ar 7,2, par naktsmītnēm respondenti deva 8,2. Noslodze bijusi uz 7,1, repertuārs – 8,2. Atkārtoti svētkos piedalījās 80% aptaujāto, 86% plānoja piedalīties atkal. Kopumā svētku norise vērtēta ar 8,1.
Arī Auseklis veica nelielu aptauju par to, kā svētku tradīciju redz mūspuses ļaudis. Uz jautājumiem atbildēja 88 interesenti. No tiem teju puse – piedalījušies procesā. Nepilna trešdaļa apmeklēja norises, piektdaļa sekoja pārraidēm un informācijai. Tikai četri respondenti atzina, ka šis pasākums viņus neinteresē. Uzsvērsim, ka šī aptauja atspoguļo tikai dalībnieku viedokli.
Tomēr uz jautājumu, cik nozīmīga Latvijai ir svētku tradīcija, neviens respondents nav atbildējis, ka bez tiem varētu izteikt. Dominēja atbilde Tā ir Latvijas identitātes pamats (63%). 23% uzskata, ka tradīcijai jāturpinās, 13% – ka tā svarīga tikai pašiem iesaistītajiem. Aptuveni 76% atbildētāju pauda uzskatu, ka šīs vasaras svētki izdevās labi vai ļoti labi. 77% atzīmēja, ka kolektīvu dalībniekiem jābūt priekšrocībām biļešu iegādē.
78% respondentu atbalstīja to, ka valsts un pašvaldības finansē svētku repertuāra apguvi. 9% to neatbalsta, 5% uzskata, ka finansējums ir par lielu, pārējiem bija grūti spriest.
Ļaudis izteica arī plašākus komentārus. Tajos atspoguļojas dažāda attieksme pret svētkiem. Ir tādi, kuri uzskata to par hobiju, kas pašdarbniekiem būtu jāapmaksā pašiem. Pausta arī skepse par dažādiem aspektiem. Kādu neapmierina repertuārs, citu satrauc komercializācija. Kāds uzskata, ka vajag gan alu, gan desiņas, lai pasākums nekļūst pārāk drūms, citam ir pretējs viedoklis. Vieni uzskata, ka kolektīvu vadītājiem ir jāmaksā vairāk. Ir tādi, kuri norādījuši, ka gribētu redzēt lielāku cieņu pret dalībniekiem.
Ar svētku dalībnieku aptauju var iepazīties tīmekļvietnē www.dziesmusvetki.lv.
